Ekonomistu apvienības (EA) ziemas konference, kas notika 9. decembrī Rīgā, bija veltīta divām pamattēmām: drošības jautājumiem pasaulē, Eiropā un Latvijā, kā arī Latvijas ekonomikas struktūras maiņai. Ar priekšlasījumiem par minētajiem jautājumiem konferencē uzstājās NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra “Stratcom” vadošais eksperts Jānis Karlsbergs un investors, uzņēmējs, “Prudentia” padomes loceklis Ģirts Rungainis.
Kā konferences ievaddaļā norādīja EA prezidents Ojārs Kehris, – globālie izaicinājumi drošības jomā, kā arī ģeopolitiskā nestabilitāte turpinās ietekmēt norises ekonomikā, un viens no Latvijas uzdevumiem ir stiprināt ekonomikas konkurētspēju. Vērtējot ekonomikas attīstības tendences nākamajā gadā, EA eksperti vienojās par vērtējumu, ka ekonomika 2023. gadā saruks 1,75% apmērā.
Beidzot jāpārvar “resursu ekonomikas” laiki
“Pēdējo 30 gadu laikā, braucot auto, parasti klausos radiostaciju BBC. Viena no intervijām, kas iespiedusies atmiņā kā zīmīgs Igaunijas veiksmes stāsta piemērs, bija ar kādas igauņu pašvaldības vadītāja, kura savu atbildi ļoti labā angļu valodā sāka ar pārliecības pilnu tēzi: “Mēs esam gudra valsts!” Runa bija par elektronisko balsošanu, un šis gadījums kārtējo reizi parāda mūsu atšķirīgumu – vieniem ir raksturīgs mūždien kritisks, pesimistisks skats uz lietām, citiem ir pārliecība par sevi un savu valsti,” – sacīja Ģ. Rungainis. Analizējot nozīmīgākos Latvijas atpalicības iemeslus (salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju), viņš akcentēja trīs faktorus. 20. gadsimta laikā, karu un okupācijas laikos, ilgstoši tika noplicināti cilvēkresursi – kvantitatīvi un kvalitatīvi; pēc neatkarības atgūšanas ieilga privatizācija, kas nostiprināja vēlmi pārdalīt resursus, nevis radīt ko jaunu; Latvijai bija un ir salīdzinoši vāja valsts pārvalde un dažādu procesu menedžments – gan okupācijas laikā, gan arī pēc neatkarības atgūšanas. “Runājot par privatizācijas laiku – mums bija vairāk, ko dalīt, apjomīgāki un vērtīgāki uzņēmumi, nekā abiem kaimiņiem. Un šis privatizācijas process, pārdales ekonomika, radīja darbības modeli, kurā svarīgākais bija atņemt un pārdalīt, nevis izdomāt, uzbūvēt un konkurēt pasaulē. Tas bija vieglākais ceļš.”
Neatkarības laikā Latviju “iemidzināja” arī tas, ka visatpalikušākā Baltijas valsts ilgstoši bija Lietuva, taču pēc 2008. gada krīzes tas strauji mainījās, – Lietuva spēja attīstīt aizvien jaunus uzņēmumus un nostiprināja viedokli par sevi kā sekmīgu biznesa nāciju. “Viņi pauda pārliecību, ka ir un būs sekmīgi, ka viņiem viss izdodas,” sacīja Ģ. Rungainis. Viņaprāt, Latviju šobrīd ir viegli kritizēt un ieslīgt pesimismā, taču, lai situāciju mainītu, ir jāatrod starptautiski konkurētspējīgi “nacionālie čempioni” – uzņēmumi, kas var kalpot kā paraugs citiem. Ir jāizmaina ekonomikas struktūra, lai ienāktu aizvien jauni un ambiciozi uzņēmumi, kā arī valstij un pašvaldībām uzmanīgi jāieklausās uzņēmēju vajadzībās un uz tām adekvāti jāreaģē. “Ir jāpāriet no “resursu ekonomikas”, kurā vajag aprobežotus, viegli manipulējamus cilvēkus un korumpējamus birokrātus uz ekonomiku, kurā ir gudri cilvēki, kas rada ko jaunu.” Lielu attīstības potenciālu aizvien glabā Rīga, kā reģionāls centrs ar attīstītāko aviosatiksmi Baltijā.
Drošības kontekstā svarīgas kļūst sabiedrību vienojošas vērtības
Runājot par gaidāmajiem drošības izaicinājumiem pasaulē, Eiropā un Latvijā, J. Karlsbergs norādīja uz visaptverošām, sistēmiskām pārmaiņām. Vispirms jau tā ir Ķīna, un tās virzība uz t.s. “Ķīnas komunisma” uzvaru, arī Ziemeļkorejas neprognozējamība, briestošās pārmaiņas islāma pasaulē, kā arī terorisma draudi, kas palikuši Krievijas kara Ukrainā ēnā, taču nav izgaisuši. Viens no nozīmīgākajiem izaicinājumiem visā pasaulē būs sociālo mediju izplatība un valstu nespēja šo procesu efektīvi uzraudzīt, lai nepieļautu sabiedrības šķelšanu un viltus ziņu izmantošanu manipulatīvos nolūkos. Runājot par norisēm Eiropā, drošības eksperts norādīja uz t.s. Rietumu “šrēderizāciju”, – ilgstošu korupciju, kas novedusi pie energoatkarības no Krievijas, ar ko tagad jācīnās vadošajām Eiropas ekonomikām. J. Karlsbergs arī norādīja uz jaunu reģionālu līderu veidošanos kontekstā ar Krievijas agresiju Ukrainā – par tādiem var uzskatīt Poliju un Turciju.
Runājot par drošības situāciju Latvijā, J. Karlsbergs uzsvēra, ka ilgtermiņā nozīmīga būs sabiedrības vienotība, kā arī apziņa, ka brīvība ir mūsu kopīga, vienojoša pamatvērtība. “Par vienu no svarīgākajiem jautājumiem kļūst tas, cik patiesas ir mūsu vērtības?” viņš sacīja. Arī ekonomikas spēks un noturība būs izšķirošs faktors, lai Latvijas sabiedrība saglabātu noturību pret fragmentāciju politikā, dažādiem konfliktiem un sociālo mediju izaicinājumiem.
IKP prognoze – mīnus 1,75%
Gada nogalē EA biedri parasti izsaka prognozi par ekonomikas attīstību nākamajam gadam. Prognoze attiecībā uz 2023. gadu – ekonomikas kritums būs 1,75% apmērā. Galvenie ekonomikas kritumu kompensējošie faktori: inflācija un ES fondu līdzekļu ieplūde ekonomikā. Vienlaikus ekonomisti prognozē inflācijas tempu samazināšanos, kas lielā mērā saistīts ar izejvielu un materiālu pieprasījuma samazinājumu Ķīnā (dēļ pandēmijas noteiktajiem ierobežojumiem).
“Kovida krīzi ekonomika pārdzīvoja vieglāk, jo valdības spēcīgi stimulēja patēriņu, tai skaitā ar lielu fiskālo impulsu. Cīņa ar augstu inflāciju prasīs valdībām samazināt fiskālos deficītus, pretējā gadījumā centrālajām bankām nāksies vēl smagāk pielietot monetāros instrumentus bremzējot ekonomikas izaugsmi,” norāda ekonomists Jānis Platais. Ekonomists uzskata, ka patēriņu nākamgad ierobežos energoresursu cenas (neskatoties uz valdības veiktajiem kompensējošiem pasākumiem). “Vispārējā nenoteiktība mazinās investīcijas pamatkapitālā uzņēmējdarbībā, izņemot energotaupības pasākumus. Valdībai vajadzētu dod spēcīgus signālus par kompensējošo pasākumu strauju samazināšanu, lai veicinātu “zaļās” investīcijas gan uzņēmējdarbībā, gan arī mājsaimniecībām,” norāda J. Platais. Viņaprāt, ir vajadzīga uzmanīga pieeja mazinot elektroenerģijas sadales tarifu līmeni, “jo šiem uzņēmumiem jāspēj turpināt investīcijas starpsavienojumos ar citām valstīm (Baltijā elektrības tarifi ir krietni augstāki, nekā Polijā, Zviedrijā, un Somijā), kā arī sadales tīklā Latvijā, lai nodrošinātu pieslēgumus apstākļos, kad pieaug nelielo atjaunojamās enerģijas ražotāju skaits.”
