Konference Enerģētikas nākotne un transformācijas izaicinājumi Eiropas savienībai un Latvijai

Enerģijas ražošanā jāsalāgo drošības, klimata un izmaksu jautājumi

Rīgā 14. novembrī notika Ekonomistu apvienības rīkota konference “Enerģētikas nākotne un transformācijas izaicinājumi Eiropas Savienībā un Latvijā”. Konferencē tika prezentēts Ekonomistu apvienības pētījums par Eiropas enerģētikas nākotni un izaicinājumiem Latvijai, kā arī notika ekspertu un politiķu diskusija par enerģētikas nozari, uzdevumiem un iespējām. Pētījums piedāvā apjomīgu analītisko bāzi, lai modelētu Latvijas apstākļiem iespējami izdevīgāko enerģētikas politiku, ņemot vērā energoapgādes drošības izaicinājumus, klimata mērķus un nepieciešamību nodrošināt konkurētspējīgu enerģijas cenu mājsaimniecībām un biznesam. Pētījums un konference tiek organizēta ar Eiropas parlamenta un ECR partijas (Eiropas konservatīvo un reformistu partija) finansiālu atbalstu.

Energopolitikas nozīme

Ekonomistu apvienības prezidents Ojārs Kehris atklājot konferenci, uzsvēra ilgtermiņa politikas un plānošanas nozīmi enerģētikā, kā arī akcentēja enerģētikas politikas ieviešanas lomu. “Enerģētikas politika, it īpaši tās ieviešana, Latvijā līdz šim ir bijusi rudimentārā līmenī. Attīstība šajā jomā ir bremzēta Krievijas gāzes lobija ietekmē, kas energosektoru Latvijā un Eiropā gadu gaitā padarīja atkarīgu un līdz ar to – viegli ievainojamu,” sacīja O. Kehris. Viņš uzsvēra, ka atkarība no Krievijas fosilajiem resursiem nav tikai Latvijas, bet visas Eiropas problēma, it īpaši tas vērojams vadošajā ES ekonomikā – Vācijā. Latvijai ir vajadzīga politiska līmeņa amatpersona, kas vadītu enerģētikas politiku, skaidrotu to iedzīvotājiem, pārstāvētu Latvijas intereses Baltijā, Eiropā un pasaulē, norādīja O. Kehris. Viņaprāt, apsverama ir par šo nozīmīgo jomu atbildīgas enerģētikas aģentūras izveide, kā arī neatkarīgas domnīcas tapšana, kam būtu pieejami dati par enerģētikas tirgu, tehnoloģijām un attīstības tendencēm.

Bāzes jaudu jautājums

Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle uzskata, ka nule tapušais pētījums ir “vērtīga ceļa karte, kas parāda, kas šajā jomā būtu jāizdara vairāku gadu garumā.” Latvijai ir jārūpējas par savu enerģētisko drošību, taču vienlaikus jādomā par šīs nozares pievienotās vērtības (piemēram, atjaunīgās enerģijas projektos) saglabāšanu Latvijā, uzsvēra R. Zīle. Viņaprāt, šobrīd ļoti nozīmīgi ir pieņemt izsvērtus lēmumus, jo enerģētikas sektorā lēmumu sekas vēlāk ir jūtamas desmitiem gadu ilgā periodā. Aktuālākie jautājumi, kur Latvijai būs jāpieņem politiski lēmumi ir t.s. “bāzes jaudu” ģenerēšana, lai aizvietotu Krievijas gāzi, kā arī pārdomāta investīciju politika, lai neiekristu pārāk lielu jaudu slazdā. Proti, realizējot pārāk daudz projektu, kas sola apjomīgu energoresursu jaudu ģenerāciju, var saskarties ar jaunu izaicinājumu – noieta tirgu meklēšanu saražotajai un nepatērētajai enerģijai apstākļos, kad arī mūsu kaimiņvalstis būs attīstījušas savus energoprojektus.

Enerģētikas nākotne un transformācijas izaicinājumi Eiropas savienībai un Latvijai

Pētījuma autori ir Pasaules Enerģijas padomes eksperte Olga Bogdanova, Ekonomistu apvienības izpilddirektors Elmārs Kehris, Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas valdes loceklis Māris Balodis un Ekonomistu apvienības pētnieks Uldis Spuriņš. Pētījuma pasūtītājs ir Eiropas Konservatīvo un reformistu partija. Pētījumu Eiropas enerģētikas nākotne un transformācijas izaicinājumi Latvijai iespējams izlasīt: https://www.ekonomisti.lv/2022/10/25/eiropas-energetikas-nakotne-un-transformacijas-izaicinajumi-latvijai/ Pētījums izstrādāts ar Eiropas parlamenta un ECR partijas (Eiropas konservatīvo un reformistu partija) finansiālu atbalstu.

Pētījuma vadošā autore, Pasaules Enerģijas padomes eksperte Olga Bogdanova uzskata, ka viens no aktuālākajiem jautājumiem Latvijā un Eiropā ir tādu elektroenerģijas bāzes jaudu izveide, kas būtu tehnoloģiski moderna, neveidotu atkarību no viena piegādātāja, kā arī nodrošinātu labāko cenu Latvijas patērētājiem. “Pamatā šo bāzes jaudu veidos dabasgāzes un kodolenerģijas apvienojums, tālākā nākotnē paredzot vietu arī ūdeņradim, kas uzskatāma par tehnoloģiju ar lielu potenciālu,” sacīja O. Bogdanova. Bāzes jauda ir vajadzīga, lai kompensētu nestabilitāti, ko elektroenerģijas ražošanā veido no laikapstākļiem atkarīgie atjaunīgie resursi. Vienlaikus pētniece uzsvēra, ka enerģētikā jāuzmanās no nepārdomātiem politiskiem lēmumiem, jo “mēs programmējam notikumus uz vairākām desmitgadēm.” Kā vienu no potenciālajiem riskiem O. Bogdanova saskata pārlieku lielas investīcijas infrastruktūras objektos, kas ir nepieciešami krīzes laikā, bet vēlāk var pārvērsties izmaksu slogā, kas būs jāsedz patērētājiem.

Kodolenerģijas iespējas

Runājot par situāciju kodolenerģijas ražošanā (šobrīd nodrošina aptuveni 25% no elektroenerģijas ražošanas apjoma Eiropā), O. Bogdanova norādīja, – piedzīvojot dabasgāzes pieejamības un ģenerējošo jaudu deficīta krīzi 2022. gadā, kodolenerģijas nākotnei ir parādījusies jaunas perspektīvas. Neskaidrības gan šobrīd rada Eiropā lielākā kodolenerģijas ražotāja – Francijas – no enerģijas eksportētājvalsti kļūšana par importējošu valsti, jo daļa no Francijas atomelektrostacijām (AES) ir novecojušas. Vērtējot Latvijas iespējas elektroenerģijas ražošanā izmantot kodolenerģiju, pētījumā apsvērta divu nelielu reaktoru izveide ar kopējo elektrisko jaudu 600 MW, kas nodrošinātu aptuveni pusi no valstij nepieciešamās elektroenerģijas. “Šis apjoms būtiski samazinātu elektrības importu, pilnveidotu elektroapgādes drošumu un uzlabotu valsts ārējo maksājumu bilanci,” norādīts pētījumā.

Savukārt, vērtējot iespējamo Latvijas enerģijas ražošanas “portfeli” nākotnē, pētījuma autori izvirza virkni apsvērumu, ar kuriem būs jārēķinās. Pieaugot atjaunīgās enerģijas ģenerācijai, pieaugs arī vajadzība nodrošināt balansēšanas jaudas. Sagaidāms, ka neskatoties uz energoefektivitātes pasākumiem, nākotnē pieaugs elektroenerģijas patēriņš (pieaugums 2035. gadā pret 2021. gadu prognozēts 7% apmērā). Prioritāte būtu jāpiešķir vietējiem energoresursiem, kā arī nepieciešams panākt enerģijas avotu un ģenerācijas jaudu tehnoloģiju diversifikāciju. Valstij būtu jāatturas no pārlieku liekas iejaukšanās enerģijas tirgū, ļaujot tehnoloģijām “atrast” izmaksu ziņā efektīvāko risinājumu enerģijas piedāvāšanai lietotājiem. Maksimāli jāizmanto esošā infrastruktūru, būtu jāizvairās no ilgtermiņa saistību uzņemšanās krīzes situācijās.

Vienlaikus pētījuma autori atgādina, ka ES ir izvirzījusi mērķi līdz 2050. gadam sasniegt klimatneitralitāti, kas nozīmē pāreju uz atjaunīgajiem energoresursiem. Šobrīd vairāk nekā pusi no ES energoapgādes veido nafta, naftas produkti un dabasgāze, un šo resursu galvenais piegādātājs ir Krievija (piemēram, 41% no gāzes Eiropai piegādā Krievija). Analizējot vairākus enerģētikas politikas un attīstības scenārijus, pētījuma autori izvirza drīz pamattēzes, kas raksturīgas visiem scenārijiem: 1) enerģijas pieprasījuma samazināšanās, palielinot efektivitāti; 2) galapatēriņa elektrifikācija; 3) elektroenerģijas ražošanas dekarbonizācija. Neviens no scenārijiem neparedz pilnībā atteikties no dabasgāzes, bet papildus atjaunīgo resursu ražošanai, paredzēta fosilo energoresursu elektrostaciju pakāpeniska aizstāšana ar dabasgāzes, kodolenerģijas un ūdeņraža tehnoloģiju stacijām.

SDG jaudas pieaugs, līdz tam jāmazina patēriņš

Krievijas energoresursu aizstāšana Eiropā lielākos riskus rada tuvāko dažu gadu laikā, jo ilgākā perspektīvā pieaugs sašķidrinātās gāzes (SDG) eksporta apjoms uz Eiropu. “Līdz desmitgades vidum, palielinoties sašķidrināšanas jaudai ASV un Katarā, eksporta apjoms ievērojami palielināsies. Šie jaunie apjomi varētu likt Eiropai neatgriezeniski attālināties no Krievijas gāzes importa, ja atjaunojamo energoresursu pieaugums un dabasgāzes patēriņa samazināšanās stāsies spēkā, pamatojoties uz ES plāniem dažādot Krievijas enerģijas importu,” pētījumā citēts Fitch Solutions naftas un gāzes virziena vadītājs Džozefs Gatdula. Tiesa, šā brīža SDG jaudas nav pietiekamas, lai Eiropā pilnībā aizvietotu Krievijas dabasgāzi. Kā konferencē norādīja vairāki eksperti, tuvākajos gados liels izaicinājums ir samazināt gāzes patēriņu vienlaikus attīstot jaunas SDG piegāžu iespējas.

Pētījuma “Eiropas enerģētikas nākotne un transformācijas izaicinājumi Latvijai” prezentācija rosināja virkni jautājumu un komentāru no konferences dalībnieku puses. To vidū – jautājumi par iespējamajām SDG piegāžu alternatīvām (papildus ASV un Katarai), par kūdras izmantošanas iespējām enerģijas ražošanā, par metāliem, kas tiek izmantoti, piemēram, saules paneļu ražošanā un kļūst par naftai un gāzei līdzvērtīgu stratēģisko resursu, par gaidāmo gāzes cenu dinamiku Ukrainai uzvarot karā, par AES attīstības iespējām Latvijā un citi.

Diskusija par Latviju enerģijas ražošanā un patēriņā

Konferences otrajā daļā notika diskusija ar elektroenerģijas ražotāju un patērētāju, kā arī politikas veidotāju dalību. Diskusiju vadīja uzņēmējs un Ekonomistu apvienības valdes loceklis Māris Avotiņš, tajā piedalījās ekonomikas ministre Ilze Indriksone, Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle, “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste, “AJ Power” uzņēmumu grupas vadītājs Roberts Samtiņš, “Balticovo” Komunikācijas un attīstības direktors Toms Auškāps, kā arī LDDK padomes loceklis, uzņēmuma “Latvijas Finieris” padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis.

“Enerģētika ir pārnozaru jautājums, tāpēc uzņēmējiem arī turpmāk būs jābūt aktīviem dalībniekiem enerģijas tirgū,” diskusijā uzvēra I. Indriksone. Ministre norādīja, ka Latvijai būs jārisina t.s. bāzes jaudu izveides jautājums, jo kodolenerģija pagaidām ir “vien tāls sapnis”, un par to 2023. gadā vēl būs jāpieņem politiski lēmumi. I. Indriksone akcentēja konferencē jau izskanējušo domu, ka uzmanīgi būtu jāvērtē jaunu infrastruktūras objektu izveide, jo nākotnē var izveidoties situācija, ka tos nav iespējams pilnībā noslogot. Ministre piebilda, ka ņemot vērā tehnoloģiju attīstību enerģētikā, Latvijai ir labas iespējas apsteigt citas valstis, ieguldot perspektīvākajos enerģijas veidos un tehnoloģijās, piemēram, t.s. zaļā ūdeņraža projektos. “Varbūt, ka vēsturiski esam ko iekavējuši, toties tagad mums ir laba iespēja “pārlēkt” dažiem attīstības posmiem pāri,” sacīja I. Indriksone. Viņa arī uzsvēra, ka nekādā gadījumā nedrīkstētu pat teorētiski pieļaut domu par atgriešanos pie Krievijas gāzes izmantošanas: “Šis virziens ir politiskā līmenī jānotur ļoti stingri.”

Zīle diskusijā sacīja, ka veicinot atjaunīgās enerģijas ražošanas jaudas, būtu jādomā par pievienotās vērtības saglabāšanu Latvijā, lai šajā jomā attīstītos arī ar enerģijas ražošanu saistītās nozares un nebūtu tā, ka, piemēram, vēja parku izveidē pilnībā viss tiek tikai importēts. “Ir ļoti nozīmīgi, ka Latvijā vēja parku projektu attīsta divi spēcīgi uzņēmumi – Latvenergo un Latvijas Valsts meži –, kas ļauj attīstīt klāsteri ar domu, ka daļa no pievienotās vērtības paliktu Latvijā.” Viņaprāt, Latvijai būtu jāapsver iespēja energosektorā ieguldīt Eiropas aizdevumus (programmas RePowerEU ietvaros), kas ir pieejama ar daudz izdevīgākiem nosacījumiem, nekā finanšu tirgū.

Viens no būtiskākajiem diskusiju jautājumiem bija saistīts ar Latvijas uzņēmumu konkurētspējas saglabāšanu, ņemot vērā salīdzinoši augstās izmaksas par enerģiju (piemēram, salīdzinot ar elektroenerģijas cenām Ziemeļvalstīs). Tieši augsto enerģijas izmaksu dēļ pēdējās desmitgadēs ir tikusi būtiski kavēta Latvijas apstrādes rūpniecības attīstība, diskusijā uzsvēra U. Biķis. Tāpēc ir būtiski šobrīd rūpīgi pārdomāt nākošos soļus enerģētikas jomā, iesaistot lēmumu pieņemšanā arī lielos enerģijas patērētājus. U. Biķis atsaucās uz laika posmu pēc Latvijas pievienošanās ES (2004.g.), kad arī tika pieņemti nozīmīgi lēmumi par to, kādas būs attiecības starp patērētājiem, enerģijas ražotājiem un infrastruktūras turētājiem. “Mēs kā patērētājs jutāmies nedaudz pārmaksājuši,” sacīja U. Biķis. Viņaprāt, uzmanība būtu jāvelta arī izaicinājumiem siltuma ražošanā, kur Latvijā veiksmīgi izmanto šķeldu un t.s. emisijas kvotu ieviešana attiecībā uz šķeldu nebūtu pieļaujama. Runājot par lielo patērētāju iesaisti enerģijas tirgū arī kā enerģijas ražotājiem, U. Biķis norādīja uz to, ka ieguldot naudu enerģijas risinājumos, uzņēmumi mazāku uzmanību var pievērst sava pamatbiznesa attīstīšanai.

Domājot par enerģētikas tirgu un tā nākotni, uzņēmums Latvenergo vadās no tā, ka Baltijā ir iztrūkums enerģijas ražošanā aptuveni 40% apmērā (ņemot vērā Ignalinas AES aizvēršanu un citus faktorus), kas pamato uzņēmuma plānotos ieguldījumus vēja parku attīstīšanā, norādīja M. Čakste. “Iztrūkums ir jāaizvieto,” sacīja M. Čakste, piebilstot, ka nākotnē Baltijas valstīs augs pieprasījums pēc elektroenerģijas. Jaunas atjaunīgās enerģijas ražotnes Latvijā pozitīvi ietekmēs elektroenerģijas cenu un 2028. gadā, saskaņā ar Latvenergo plāniem, Latvija varētu saražot tik daudz elektroenerģijas, cik tā patērē, bet no 2030. gada tā varētu enerģiju eksportēt. Latvenergo šobrīd strādā pie jaunas elektroenerģijas ražošanas jaudas – vēja parku – projekta sadarbībā ar uzņēmumu Latvijas Valsts meži (plānots, ka jaunie vēja parki saražos 2,4 teravatstundas elektroenerģijas gadā, kas ir aptuveni 30% no Latvijā patērētās elektroenerģijas).

Samtiņš diskusijā norādīja, ka papildu elektroenerģijas ražošanas jaudas pozitīvi ietekmēs enerģijas cenu, taču lielu enerģētikas projektu attīstību kavē neskaidrība par enerģijas patēriņu nākotnē. No vienas puses, šobrīd ir augstas elektroenerģijas cenas, kam it kā vajadzētu motivēt ieguldīt jaunos projektos, bet no otras – patērētājiem ir sajūta, ka drīzumā būs daudz jaunu ražotņu, un enerģijas cenai vajadzētu būtiski samazināties. Tāpēc ilgtermiņa saistības patērētāji uzņemties negrib un tas rada neskaidrību, vai ir vērts veikt ieguldījumus enerģijas ražošanas projektos, tirgū esošo dilemmu raksturoja R. Samtiņš. “Ja to nevarēs sabalansēt, tad energokrīzes risinājums varētu attālināties.” Viņaprāt, nākotnē konkurētspējīgākie būs tie uzņēmumi, kuri spēs pielāgoties mainīgajiem apstākļiem un cenu svārstībām energoresursu tirgū.

Auškāps uzsvēra, ka enerģijas cena ir ļoti nozīmīgs faktors uzņēmuma konkurētspējā pasaulē. Līdzīgi kā daudzi citi Latvijas uzņēmumi, arī “Balticovo” ir gan liels enerģijas patērētājs, gan arī ražotājs – 2023. gada pavasarī uzņēmums veidos savu saules enerģijas parku, lai samazinātu ražotnes izdevumus par enerģiju vasaras mēnešos. Uzņēmumā jau darbojas biogāzes ražotne, kas izmanto ražotnes resursus (vistu mēslus) un ir spilgts aprites ekonomikas piemērs. “Tā nu ir sanācis, ka par savu energodrošību jārūpējas pašiem. Un tā vietā, lai investētu savā eksporta attīstībā, savā ziņā esam spiesti ieguldīt enerģijas tirgū.”