Jebkura sabiedrība ir organizēta hierarhiski, taču principi, uz kuriem šī hierarhija veidojas, ir atšķirīgi. Lai saprastu vienas vai otras sabiedrības specifiku, vispirms ir jāsaprot, uz kādiem pamatiem veidojas tās elite. Vēsturiski hierarhijas pamatā bija darba dalīšana pēc principa: valda tie, kuri uzņemas atbildību un veic svarīgāko darbu sabiedrības labā. Vēsturiski tie bija karavadoņi, priesteri, ierēdņi. Viņu augstais statuss pamatojās viņu sabiedrisko funkciju svarīgumā. Visos laikos no elites pārstāvjiem tika prasītas neordināras īpašības, jo, lai veiktu lielus darbus, ir nepieciešams liels personības spēks, tātad līdera spējas.
Man ir tuvs senās Grieķijas piemērs, kur eliti veidoja drosmīgākie karavīri – aristokrāti. Laikmetā, kad sabiedriskās struktūras tikai veidojās, par aristokrātu varēja kļūt ikviens, kurš spēja nostāties pirmajā kaujas ierindā. Un toreiz teica, ka no kaujas atgriežas “ar vairogu”, t.i., dzīvs un ar uzvaru, vai “uz vairoga”, t.i., miris vai smagi ievainots, bet ne bēdzis un ne pametis savu vairogu, kas ir tik neērts bēgšanas gadījumā. Tātad, ja tev ir drosme riskēt, nostājies visiem priekšā un dari! Bet, ja paša dzīvība ir svarīgāka par godu un slavu, ja šķiet, ka labāk dzīvot mājās, kur gaida sieva un bērni, tad var nostāties pēdējā rindā un neriskēt. Tiesa, pēc kaujas, kad sapulcē tiks pieņemti lēmumi, tai skaitā par iegūtā sadalījumu, pēdējiem vārds netiks dots.
Tātad līderis ir tas, kas stāv “pirmajā rindā” un uzņemas atbildību. Bet, lai nostātos pirmajā rindā, ir nepieciešama drosme. Senajā Grieķijā par varoni un līderi kļuva tas, kurš bija gatavs mirt. Jo varonība sākas tur, kur beidzas bailes. Ja esi pārvarējis nāves bailes, tad esi spējīgs uz visu. Tāpat bija gan bruņinieku laiku Eiropā, gan samuraju Japānā, gan daudzviet citur.
Bet kur ņemt drosmi un spēju būt līderim? Pirmkārt, ar to piedzimst – tas ir tas, ko cilvēks saņem no Dieva, kā saka vieni, vai no dabas, kā saka citi. Tas ir tas, ko ir pierasts saukt par harismu, no sengrieķu vārda charis – “žēlastība”, t.i., no dieviem saņemta dāvana. Otrkārt, drosmi rada attiecīga vērtību sistēma, kas dod indivīdam vērtības un ideālus, kas ir pārāki par viņa paša dzīvi un kuru dēļ viņš ir gatavs mirt. Šādas vērtības var būt Dievs, tauta, ģimene, vai gods un slava, kā tas bija Homēra varoņiem… Indivīda spēks ir viņā pašā, bet vērtības rada kultūra.
Šodien ir dažādi viedokļi par to, kas mūsdienu pasaulē ir elites veidošanās pamatā. Mans viedoklis ir šāds: mēs dzīvojam naudas varas laikmetā, un eliti veido tie, kuriem ir nauda. Tradicionālais princips, ar kuru saskaņā eliti veido tie, kas izpilda svarīgākās funkcijas sabiedrības labā, vairs nav spēkā. Tagad visu nosaka nauda, nevis cilvēka nopelni tautas priekšā. Līdz ar to mūsdienu elitei ir problēma ar tās statusa morālo leģitimāciju. Taču tauta ir gatava piedot “zelta podus”, ja to īpašnieks dara kaut ko vērtīgu sabiedrības labā. Tieši tādi līderi šobrīd ir pieprasīti un tieši tādu mums trūkst.
Runājot par īpašībām, kas nepieciešamas mūsdienu politiskajiem līderiem, ir jāsaka, ka pamatos tās ir tādas pašas kā citos laikos: līderim ir nepieciešama harizma, personības spējas, enerģija un drosme. Drosme uzņemties atbildību un iet pret straumi. Daudzi cilvēki nespēj sevi realizēt pat mazā kolektīvā, jo tiem trūkst drosmes uzņemties atbildību. Kopējā labuma vārdā no politiskā līdera tiek prasīta spēja pārvarēt kādas atsevišķas sabiedrības daļas pretestību, piemēram, nostāties pret valdošās elites viedokli vai pret tautas masas vēlmēm. Protams, politiķim to uzņemties ir milzīgs risks. Ja līderim ir pietiekami spēcīgs iekšējais potenciāls, tad nākamais, kas to var motivēt, ir misijas apziņa. Lai viņš būtu sekmīgs, tam ir nepieciešama pārliecība par to, ka viņš pilda svarīgu misiju sabiedrības labā.
Kādēļ mūsdienu pasaulē trūkst līderu?
Jā, tā laikam tiešām ir problēma… atcerēsimies laikus, kad pasaules valstu līderi bija Helmūts Kols, Fransuā Miterāns, Margarete Tečere, Reigans – tie bija spēcīgi politiķi, kādu tagad vairs nav. Šodienas līderi nestāv tiem līdzās, tie pieder pavisam citai “svaru kategorijai”.
Manuprāt, cēloņi tam ir vairāki, sākšu ar vienkāršāko. Pirmkārt, līderu deficītu zināmā mērā nosaka esošā partiju sistēma, kas neveicina spilgtu personību veidošanos. Partijās valda disciplīna un stingras prasības, tur tiek pieprasīta spēja iekļauties, pakļauties un pielāgoties. Īsi sakot, partijas audzina karjeristus, nevis spēcīgas personības un līderus.
Otrkārt, politiku tāpat kā vēsturi veido un virza idejas. Domas un idejas ir tās, kas nosaka attīstību un panākumus. Šodien valdošais politkorektums īstenībā ir ideoloģisks dogmāts, kas nokauj brīvu domu. Rezultātā domāšanas vājums veido vājus līderus. Šodien tiek pieprasīts “noglaudīts” līdera tips, kurš vienmēr un visās lietās ir “pareizs”: vienmēr pareizi izskatās, pareizi smaida un pareizi runā, neatļaujoties atkāpes no politkorektuma dogmām. Trampa fenomens parāda, ka šāds tips sabiedrībai ir apnicis un ka ir pieprasījums pēc spilgtiem un stipriem līderiem.
Treškārt, tā ir mūsdienu kultūras situācija. Kultūra ir tā, kas rada ideālus un varoņu tipus, ko šī sabiedrība uzskata par ideāliem. Mūsdienu masu kultūra, kuru vislabāk pārstāv kinomāksla, rada arvien briesmīgākus „varoņu” tēlus, kuriem ir sveša morāle, līdzjūtība, uzupurēšanās un atbildība, tie pārsvarā ir monstrozi egoisti, nevis līderi. Un paskatīsimies, kādas īpašības tiek prasītas un sagaidītas no mūsdienu cilvēka, piemēram, darba tirgū. Visur tiek prasīts elastīgums, spēja pēc iespējas ātrāk un vieglāk adaptēties un pielāgoties mainīgajai situācijai. Ja cilvēks tam seko, viņš veidojas vājš, bez savas pārliecības un bez savām domām, cilvēks bez mugurkaula, tātad cilvēks – tārps. Bet jebkurš varonis, līderis un vienkārši stiprs cilvēks, kas ir personība, ir cilvēks ar mugurkaulu, savu stingru pārliecību un skatu uz lietām. Viņu var salauzt, bet ne salocīt. Kur lai rodas līderi, ja kultūra apkaro to veidošanos? Kur ņemt varoņus, ja sistēma pasūta tārpus?…
Ceturtkārt, masu kultūras un mediju iespaids. Var redzēt, ka daudziem mūsdienu jauniešiem arvien grūtāk ir patstāvīgi domāt un pieņemt lēmumus, jo pastāv milzīga emocionāla atkarība no citu cilvēku domām un vērtējuma, “laiku” vai atzinības daudzuma sociālajos tīklos, bailes izkrist no valdošajām tendencēm, palaist kaut ko garām. Viņiem patīk peldēt meinstrīmā, un daudzi baidās no tā izkrist, viņi apjūk, ja sastop kādu neparastu viedokli.
Piektkārt, misijas apziņas trūkums. Kā jau teicu, no politiķa tiek prasīta drosme iet pret straumi un nostāties frontes priekšējā līnijā – cik daudzi no šodienas līderiem tam ir gatavi? Lai būtu spēks iet un cīnīties, ir nepieciešama misijas apziņa. Kāda tā var būt postmodernisma laikmetā, kad viss ir kļuvis tik cinisks? Ja galvenā vērtība ir nauda un bauda, tad galvenais mērķis ir labi iekārtoties. Ne velti sabiedrībā plaši izplatīts ir uzskats, ka politikā dodas ar mērķi iekārtoties siltā vietiņā, nevis lai strādātu valsts un sabiedrības labā. Protams, ir izņēmumi, bet šis stereotips ir valdošais, tāpēc daudzi spējīgi cilvēki izvairās no politikas, lai vēlāk nebūtu kauns.
Papildus šiem vispārīgajiem cēloņiem jāņem vērā arī mūsu latviskās mentalitātes faktori, kas nebūt neveicina līderu veidošanos. Piemēram, tā ir mūsu viensētnieku domāšana. Pagalms un sēta ir galvenās sabiedriskās vietas latviešu folklorā un principā – arī mūsu šodienas apziņā. Gadsimtiem ilgi mēs esam veidojušies kā noslēgti, individuālistiski, egocentriski orientēti cilvēki, mēs ar aizdomām skatāmies uz citiem, mums ir grūti kooperēties un vēl grūtāk solidarizēties. Mums ir grūti domāt kopējas lietas un kopēja labuma kategorijās, taču tās ir valsts idejas pamatā. Kā rakstīja Aristotelis, valsts ir cilvēku kopība, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Tātad mums trūkst valstiskas domāšanas, un mums šī domāšana ir jākopj.
Mums ir raksturīgi domāt rāmjos, strikti ievērot normas, piesargāties, turēties ēnā, nesasteigt. Mums ir pierasts domāt, ka drīkst tikai tā un ne citādi. Mūsu mentalitātei ir raksturīga likumpaklausība, kārtīgums, izpildīgums un paštaisnums. Šīs ir visnotaļ labas īpašības, bet tās ieliek domāšanu rāmī un neveicina līderismu. Taču līderim un valstsvīram ir jāspēj domāt ārpus rāmjiem, ir nepieciešama domāšanas drosme, lai rastu risinājumus grūtās situācijās.
Kā vēl vienu faktoru var minēt to, ka mūsu kultūra ir izteikti sievišķīga. Tā ir plaša tēma, kuru šeit nevaru izklāstīt, tomēr norādīšu uz dažām pazīmēm, kas ilustrē šo tēzi. Seno latviešu panteonā dominē spilgti sieviešu dievību tēli, kurpretī vīriešu tēli ir bāli un krietni vārgāki. Valda spēcīgas mātes, bet Pērkons un Dieviņš izskatās pēc omulīgiem večukiem. Latviešu senatnē nav radīts varoņu eposs, un līdz pat mūsu laikiem vīriešu varoņu tēli literatūrā ir samēra reti un bāli. Varētu pat likties, ka mūsu spilgtākais vīrieša tēls ir Sprīdītis… Interesanti, ka Kārlis Ulmanis šo stiprā vīriešu tēla deficītu literatūrā bija uztvēris kā nacionālu problēmu un aicināja radošo inteliģenci pievērsties tās risināšanai, bet diemžēl 1940. gads lika galu viņa centieniem. Sievišķo mentālo paradigmu atspoguļo arī valoda: mūsu lietvārdos izteikti dominē sieviešu dzimte, mēs plaši lietojam deminutīvus un ciešamās kārtas konstrukcijas. Un tā tālāk un tā joprojām…
Taču viss iepriekš minētais nav akmenī cirsts, to var mainīt, ja ir griba to darīt. Mums ir vajadzīga griba un drosme rīkoties tautas labā. Latviešu tauta ir bagāta ar stipriem un talantīgiem cilvēkiem visās dzīves jomās. Ir pienācis laiks šiem cilvēkiem aktīvi pieteikties sabiedriskajā dzīvē, lai kopīgiem spēkiem risinātu esošās problēmas un veidotu Latvijas nākotni drošu un skaistu.
Dr. hist. Prof. Harija Tumana uzruna Ekonomistu apvienības rudens konferencē 2018. gada 24. augustā, Sīkragā