J.Rubeņa uzruna Ekonomistu apvienības rudens konferencē 2017.gada 24. augustā Sīkragā.
Saņemot tēmas pieteikumu “Ko darīt šeit un tagad, lai dzīve Latvijā nākamajos 100 gados būtu laimīgāka?”, tā sākotnēji likās traka un neiespējama tēma – laikmetā, kurā pilnīgi viss neticamā ātrumā mainās, kurš un ko varētu pateikt par nākamajiem 100 gadiem?!
Taču tad mazliet pārdomāju un sapratu, ka dažreiz varbūt ir lietderīgi pamēģināt iekāpt svešās, lielākās kurpēs par savējām un pamēģināt uzdot sev jautājumu, ko normāli neuzdotu. Tā ir laba iespēja arī personiski dažas lietas pārdomāt un noformulēt.
Laime
Laime ir ļoti subjektīva, iekšēja kategorija. Ja man ir jāformulē, kā es saprotu laimi, tad laime nav statiska – ar laiku kļūst saprotams, ka laime ir dinamisks process. Laime nozīmē būt saskaņā ar savu dziļumu impulsu, dzirdēt šo impulsu, kas katram ir ļoti personisks, uzdrīkstēties būt saskaņā ar lielo un noslēpumaino esības plūsmu, kas plūst caur un ap mums visiem. Laime ir sajust jēgu, ka pasaule ieplūst caur Tevi un tādējādi var notikt kaut kas lielāks par Tevi. Vēl laime nozīmē spēt izplest radošos spārnus. Man šķiet, ka radoši cilvēki ir vislaimīgākie cilvēki, ja vien tie nav ierobežoti savā radošumā. Jautājums nākamo 100 gadu kontekstā – kā aktivizēt, atklāt un iedrošināt šo radošumu?
Daži pieturas punkti, kas subjektīvi un pārdomu procesā, dzimuši man kā orientieri.
Izvēles
Pirmkārt, par izvēlēm.
Nākamajos 100 gados Latvijas liktenis tik cieši kā vēl nekad būs saistīts ar visas pasaules likteni.[1] Pilnīgi globalizētā pasaulē runāt par vienas valsts vai tautas likteni ārpus lielā konteksta būs neiespējami. Tādējādi mums ir jāmācās kļūt vērīgākiem un atpazīt, kas pasaulē ir pārejošs jeb mirstošs un, kas ir dzimstošs. Kā saistīties nevis ar aizejošām, bet dzimstošām lietām. Te nav stāsts par slīpētu konjunktūru, kad paskatāmies “kur visi iet” un mēs pievienojamies – bieži vien tas, kas dzimst, ir mazs, niecīgs un vājš. Spēt orientēties laikmetā un atšķirt dzimstošo no mirstošā! Nesaistīties ar lietām un procesiem, kuri jau tagad ir sākuši “mirt”.
Paradigmu maiņa
Lielākā daļa mūsdienu izaicinājumu signalizē par nenovēršamām pārmaiņām, ko mēdz saukt par jaunas paradigmas dzimšanu – manuprāt, šis process ir jau sācies. Viens no lielajiem autoriem, kas ir apskatījis paradigmu maiņu, Tomass Kūns (Thomas Kuhn) uzsver: “paradigmu maiņa nepieciešama brīžos, kad vecās paradigmas ticamības struktūrā parādās tik daudz caurumu un pagaidu risinājumu, ka vienīgā izeja ir to pilnībā pārveidot, kaut gan iepriekš šī iespēja šķita ļoti draudīga.” Taču pat tad, ja cilvēks jūt, ka paradigmu maiņai jānotiek, tas nozīmē tik radikālu pārmaiņu domāšanā, ka gandrīz visi nobīstas. Un ļoti bieži notiek tā, ka cilvēki zina, ka procesiem ir jāmainās, bet inerce kustina tik intensīvi uz priekšu un cilvēki ir tik spēcīgi pakļauti vecās paradimas nosacījumiem, ka nav spējīgi veikt pagriezienu. Iespējams, tas ir šī laika dramatiskais aspekts.
Tas, kas raksturo šādus pārmaiņu laikus, ir bailes. Kad sašūpojas tas, pie kā esam pieraduši, mēs izbīstamies un daudzas mūsu tālākās darbības izraisa un veido bailes. Pārejas laikmetos vienlīdz spēcīgi izpaužas konstruktīvi un destruktīvi spēki. Vienlīdz spēcīgi ienāk jauna vilkme, kas vada uz priekšu un tikpat spēcīgi pieslēdzas spēki, kas velk atpakaļ. Bailes izraisa fundamentālismu. Es domāju ka visa veida, piemēram, ekonomiskā, reliģiskā vai politiskā fundamentālisma pamatā ir bailes, ko izraisa vēlēšanās “iesaldēt” esošo statusu. Pat, ja saprotams, ka tas nedarbosies, cilvēki mēģina sev iestāstīt – ja mēs darīsim visu ko esam darījuši un vairāk, tad kaut kas iznāks. Ja līdz šim rīkojām 100 sanāksmes gadā, tad rīkosim 300 un gan jau tiksim galā. Patiesībā tā ir nevēlēšanās mainīties. Fundamentālismam raksturīgas vairākas izpausmes: iestrēgšana vienā vārdu krājumā un vienā patiesībā; sadalījums “mūsējos” un “viņējos”; vienkāršots pieņēmums, ka problēma nav manī, tā vienmēr ir ārpusē. Ja netiekam ar sevi galā, tad rīkojamies vardarbīgi pret tiem, kurus identificējam kā svešos.
Izglītība
Šā iemesla dēļ un, paturot prātā uzdoto jautājumu – ko darīt tagad un šeit, lai kaut kas labs varētu attīstīties nākamajos 100 gados –, manuprāt, pati svarīgākā joma ir izglītība. Taču es vēlos lietot šo vārdu plašākā un savādākā nozīmē, nekā to parasti lietojam. Es labi apzinos, cik grūti ir reformēt neelastīgu, smagnēju valsts izglītības sistēmu, un līdzīgas problēmas ir daudzviet pasaulē. Ja lielu, fundamentālu sistēmu ir ļoti grūti reformēt, iespējams, ir jāsāk no citas puses un jāveido un jāizmēģina mazi, elastīgi projekti – sava veida izglītības “startapi”. (lielisks piemērs Latvijā ir “Iespējamā misija”.) Tajos varētu būt iespējas izglītību personalizēt (personalizētas izglītības programmas manuprāt ir izglītības sistēmas nākotne!) un palīdzēt cilvēkiem viņu potenciāla atraisīšanā. Kā zināms, izglītībā gandrīz viss ir atkarīgs no skolotājiem, kuri māca – neatkarīgi no tā, vai viņi māca matemātiku vai filozofiju. Zināms ir princips, ka, pirmkārt, es mācu pats sevi! Skolotāji māca sevi – tas ir tas galvenais, kas kā matrica paliek skolēnos un studentos. No cilvēkiem, kas māca, ir ļoti daudz kas atkarīgs. Manuprāt, mūsdienīgas izglītības sistēmas uzdevums ir ne tikai konkrētu zināšanu, metožu un prasmju iemācīšana – izglītībai ir jābūt eksistenciālai. No zināšanām un informācijas līdz inteliģencei, izpratnei, gudrībai; līdz cilvēka pārveidei, transformācijai un spējai nonākt vietā, kur neesam bijuši. Tas nozīmē, ka ir nepieciešama visu mūsu esību aptveroša, visas esības daļu savienojoša un pārveidojoša izglītība, kas apvieno prātu un sirdi, līdzsvaro intelektu ar intuīciju, meistarību ar mistēriju un kultivē gudrību, kas pārsniedz vienkāršu faktu uzkrāšanu. Ikujiro Nonaka un Hirotake Takeuči raksta: “Īstas zināšanas ir situācijā sakņots process spirālveida kustībā starp zināšanu precīzi formulējamo dimensiju un vārdos neizsakāmo dimensiju, kas ir indivīda, grupu un organizāciju rīcībā.”
Visos cilvēkos slēpjas milzīgs, vēl neatklāts un tāpēc bieži vien neizmantots potenciāls. Jautājums – vai izglītības sistēma spēj veikt savu galveno uzdevumu – šo potenciālu cilvēkā pamodināt, nevis apspiest un paralizēt. Ļoti iespējams, ka šeit varam runāt par nākotnes izglītības modeļiem kā par sava veida iniciējošiem modeļiem. Vārds “iniciācija” ir saistīts ar senām garīgām tradīcijām un mūsdienās tas no jauna tiek apdomāts un restartēts. Šā vārda jēga ir iemācīties redzīgā veidā atrast savu īpašo vietu pasaulē un atklāt, ka esi daļa no pasaules, kas ir lielāka par Tevi. Te nav stāsts tikai par “galvu”, par to, ka vienkārši trenējam savus mentālos procesus. Stāsts ir par to, kā mēs apgūstam arī citas spējas sevī un kā vairāk varam atvērties dzīvei šajā pasaulē. Vārds “laime” tieši saistāms ar tilta izveidošanu starp sevi un pasauli. No tā atkarīgs – cik labi šajā pasaulē mēs varam justies.
No šādām daudzām mazām izglītības vietām (prototipiem) varētu veidot tīklu, kur cilvēks varētu atrast personalizētu, konkrēti sev vajadzīgu zināšanu vai pieredžu kopumu. Šāds tīkls var izveidoties dzīvotspējīgs un efektīvs, ar laiku, iespējams, konkurēt ar valsts izglītības sistēmu. Šeit nav stāsts par bāzes zināšanām (piemēram lasīt, rēķināt) – stāsts ir par nākamo jeb “otro stāvu” – par to, kā attīstīt un veidot manu personību, ar ko esmu šajā pasaulē piedzimis. Kādā veidā kāds var man palīdzēt satikt un saprast pašam sevi, attīstīt pašam sevi un tāpēc justies laimīgam.
Pētniecība un eksperimentēšana
Šādiem izglītības projektiem būtu jāveicina eksperimentēšana un pētniecība, jo idejas pārbaudīt iespējams vienīgi darot. Manuprāt, Latvijā akūti pietrūkst humanitāras institūcijas, kuras galvenais uzdevums būtu eksperimentēt ar dažādiem sabiedrisko sistēmu pārvaldes modeļiem, ar dažādiem mūsdienu izaicinājumu risinājumiem.
Izglītības sistēmai pēdējā nozīmē nebūtu jābūt “gatavu dzīves recepšu izdales vietai”, bet platformai kopīgiem meklējumiem, mācoties dzīvot jaunas, dzimstošas paradigmas apstākļos, kam nav gatavs neviens. Tie, kuri ātrāk to apgūs, būs konkurētspējīgāki par pārējiem – šā vārda labajā nozīmē.
Integrāla pieeja
Te vērts minēt tā saucamo “integrālo pieeju”. Vārds “integrāls” ir ļoti svarīgs vārds, kaut bieži tiek lietots nevietā. “Integrāls” nozīmē mācēt redzēt atšķirīgu parādību vietu un vērtību. Integrālā metode nozīmē, ka viss ar visu ir saistīts un visam ir nozīme, tā ir visaptveroša, holistiska un līdzsvarota pieeja. Tu traucē sev sekmīgi attīstīt savu dzīvi, ja tiek izslēgts kaut viens no svarīgajiem, dzīvi veidojošiem fundamentālajiem elementiem. Vislabāk to formulē Kens Vilbers /Ken Wilber/ savā integrālajā teorijā, kurš runā par četriem kvadrantiem – četrām esības teritorijām, kur katrā valda savi likumi un nosacījumi. Ja reducē kaut vienu no šiem četriem kvadrantiem, tad nav iespējams vispusīgi attīstīties šajā pasaulē – ir jāņem vērā visi fundamentāli svarīgie elementi, kas veido dzīvi. Integrālā metode īpaši veicina cilvēka apziņas attīstību. Tieši apziņa vai apzinātība (apzināšanās) ir viens no tematiem, kas pēdējos 25 gados no kaut ka eksotiska un nesaprotama kļuvis par ļoti radošu “trendu” šā vārda labākajā nozīmē. Visdažādāko jomu pētniecība ir vēlreiz nonākusi pie atziņas, ka logs, caur kuru es skatos uz pasauli un sevi, ir mana apziņa, un no šī loga ir pilnīgi viss atkarīgs. Citiem vārdiem sakot, no tā, kā es redzu, ir atkarīgs, ko es redzu. Tāpēc mana apziņa (apzināšanās) ir fundamentāli svarīga.
Apzinātība
Vēlos uzsvērt, ka, lietojot vārdu “apziņa”, es nedomāju prātu un apzināšanās nav tikai mentāls process. Tā nav tikai domāšana, bet daudz plašāks process mūsos. Eiropas domāšanas tradīcijai joprojām ir svarīgs teikums: iepazīsti pats sevi! Ja mācāmies to apzināties, tad tajā atrodams pilnīgi viss, kas mums nepieciešamas, lai mēs justos laimīgi.
Viens no mūsdienu ekonomistiem Braiens Arturs /Brian Arthur/ kādā vietā raksta, ka “visi lielie atklājumu rodas dziļā iekšējā ceļojumā”. Tas nozīmē, ka tagadnes galvenie jautājumi saistās ar mūsu tā saucamo “aklo punktu”, kam neesam pievērsuši pietiekamu uzmanību. Mūsdienās daudzi autori, arī ekonomisti, piemēram, Otto Šarmers (Otto Scharmer), runā par to, ka ir jānotiek pārmaiņām mūsu uzmanības un klausīšanās struktūrā (!) “Lai spētu radīt kaut ko jaunu, tev ir jānonāk vietā, kurā tu vēl neesi bijis.” Savā dziļākajā apziņas līmenī. Šarmers uzsver paradoksu: viens un tas pats cilvēks, īstenojot vienu un to pašu darbu, var nonākt pie pilnīgi atšķirīgiem rezultātiem, jo izšķirošais ir bijis, kādā apziņas stāvoklī cilvēks katrā no reizēm ir darbojies. Šīs apziņas stāvoklis ir baltais plankums jeb aklais punkts, kuru ļoti reti apzināmies, bet ko vienkārši varētu formulēt tā – kas ir tā vieta, kur es pieņemu lēmumu? Kas ir tā vieta, no kuras es skatos uz pasauli? No kuras vietas es domāju un izdaru slēdzienus? Parasti par šādu “vietu” nedomājam. Bet tas ir svarīgi! Būt gatavam iepazīt savus baltos plankumus un mācīties transformējošas prakses, kas var pamodināt un paplašināt apziņu.
Garīguma atklāšana
Te nonākam pie garīguma jēdziena. Paradigmu maiņa notiek arī garīgumā, kur vērojama fundamentāla krīze un fundamentāla atjaunošanās. Proti, sabrūk mitoloģiskais, pirmsracionālais garīgums un dzimst transracionālais/ transpersoniskais garīgums. Jēdziens “garīgums” ir sarežģīts, jo katrs no mums to uztver atšķirīgi. Vieni un tie paši jēdzieni dažādu cilvēku mutēs parasti nozīmē dažādas lietas. Daudzi noliegumi izriet no pilnīgi nepieņemamām garīguma formām, kuras cilvēku nevis ved uz priekšu, bet aiz bailēm piesien pie pagātnes mirstošajām formām.
Vest cilvēku uz priekšu, motivēt attīstīties, augt – visos laikos ir bijis veselīga garīguma uzdevums. Cilvēka attīstības labākais blakusefekts – tas vienmēr samazina indivīda egocentriskumu. Šis process notiek ļoti interesantā veidā – ja es patiešām gribu augt un attīstīties, nonākt dziļāk un kļūt plašāks, nekā es esmu bijis, tad tas prasa izkāpt no ierastajām egocentrisma formām un kļūt vairāk ieinteresētam lielākā Kopumā, par mani pašu. Notiek dabiska akcentu maiņa no “man” uz to, ka visa šī sistēma ir daudz svarīgāka un nozīmīgāka par mani un es esmu svarīgs tikai kā šīs sistēmas daļa.
Labs veselīgs garīgums pamatā “griežas” ap trim nozīmīgiem vārdiem, kas sākumā var šķist maldinoši vienkārši. Trīs lietas, kas mūs veido, mums ir jāiemācās un jāvingrinās – patiesums, mīlestība un drosme. Cik patiesībā man ir drosmes patiesi uztvert sevi, pasauli? Cik mīloši vai atvērti es uzlūkoju šo pasauli? Visur tur, kur ir stāsts par patiesību un mīlestību, ir vajadzīga ļoti liela drosme. Labas lietas ir tās, kuras mūs vingrina šajās trīs lietās. Un patiesi te nepieciešama vingrināšanās. Piemēram, patiesumā – pamēģināt kaut vienu dienu nesacīt neko, kas nav patiesība. Tas ir ļoti grūti! Ja pamēģināsiet vienu dienu runāt tikai patiesību, tad jutīsiet, cik tajā ir liela jauda un cik tas ir transformējoši. Ir nepieciešama liela drosme, lai uzdrīkstētos vingrināties patiesumā un mīlestībā.
Jaunais “Mēs”
Vēl viena, manā izpratnē no pašām svarīgākajām tēmām, kas saistīta ar nākamajiem 100 gadiem un mūsu spēju/nespēju justies laimīgiem. Es to formulētu kā “jaunais mēs” jeb jauna veida cilvēku savstarpējās sadarbības modeļi (Thomas Steininger). Spēja satikt citam citu un sadarboties. Izkāpt no sava dzelžainā individuālisma un nonākt pie jauna veida saišu veidošanas ar citiem cilvēkiem. Lielākā daļa no mums vārdu “kolektīvisms” uztver negatīvi, jo esam dzīvojuši piespiedu kolektīvisma apstākļos Padomju Savienībā. Mums zināms, ko nozīmē apspiest cilvēka individuālo radošumu, nolīdzināt atšķirības un kalpot nonivelētam pūlim. Pagātnē daudzi no mums meklēja risinājumu galēji sakāpinātā individuālismā. Arī es savā lielākajā dzīves daļā esmu bijis ļoti pārliecināts individuālists, sajūtot sevi norobežotu no pasaules, skatoties it kā “no malas”. Tajā vienmēr ir zināma deva augstprātības, ja sevi izdalām ārā no pārējās pasaules un skatāmies, kā “tie pārējie” funkcionē. Protams, ir vajadzīga minimālā sadarbība ar pārējiem, jo es neprotu vadīt tramvaju vai cept maizi. Bet patiesībā es dzīvoju savā cietoksnī un skatos uz pārējiem no sava cietokšņa torņa.
Tikai pēdējos gados, vērojot pasaules procesus pētniecībā un savā pieredzē, es esmu sapratis, cik ļoti svarīgi mums ir atrast jaunu izpratni par kolektīvu sadarbību. Apgūt pilnīgi jaunas kolektīvas sadarbības prasmes. Ir jāsper šis sarežģītais solis no vecā kolektīvisma uz “jauno mēs”. Stāsts nav par to, ka mēs apvienojamies virspusējās interesēs, kas mums nepieciešamas, lai izdzīvotu. Jautājums ir, kā apgūt savu dziļumu resursus, kā caur šiem dziļumiem satikties ar citiem cilvēkiem. Tā var veidoties pilnīgi jauna veida kopības. Pašlaik pasaulē par to tiek daudz rakstīts un eksperimentēts. Kā nelielas cilvēku grupas var veidot šādus dziļuma attiecību modeļus. Šie modeļi ir ļoti interesanti, jo šāds kolektīvisms nevis ierobežo tavu potenciālu, bet katalizē un iedod kaut ko tādu, ko viens pats tu nekad nevarētu sasniegt. Šī radošā sadarbība starp cilvēkiem paaugstina katra indivīda spējas. Citiem vārdiem, mēs piepeši ieraugām, ka sadarbībā starp cilvēkiem ir apslēpts milzīgs evolucionārs potenciāls izaugsmei. Taču tas paredz, ka šī jaunā kopība – “jaunais mēs” – ir jābūvē pavisam citā līmenī. Ja mēs iepazīstam šo jauno līmeni, ja atklājam, kā tajā veidot tiltus un savstarpēji sadarboties, mūsu radošums pieaug. Turklāt, atšķirībā no dzīves virspusē meklētām vienotības formām, ja atrasts šis dziļumu vienotības modelis, cilvēkiem nevajag domāt vienādi, lai viņi justos vienoti. Proti – iespējams atrast vienotību ar cilvēku, kurš kaut ko redz citādi. No šīs jaunās izpratnes par sadarbību ir atkarīga ne tikai Latvijas nākotne – mēs zinām, cik pašlaik visā pasaulē traģiski vāja ir spēja sadarboties. Ja neiemācāmies sadarboties, mēs viens otru pazemosim un iznīcināsim. Esmu daudz domājis un pie tā pašlaik strādāju – kā mums mācīties jaunus veidus citam citu patiesi sastapt, kā apgūt tādu kolektīvu sadarbības formu, kurā nevis apspiežam cits citu, bet caur kuru mēs katrs iegūtu vēl lielāku jaudu, lai šajā pasaulē darbotos.
Kā atrast šo dziļumu punktu? Mūsdienās ir ļoti svarīgs kokreativitātes jeb līdzradīšanas princips, lai daudzus cilvēkus saliedētu kopīga apzinātības un radošuma procesā (O. Šarmers). Šajā virzienā pasaulē sekmīgi darbojas izpētes grupas (prototipi) – globāli šī ir ļoti svarīga tēma.
Ko darīt šodien un tagad?
Īss kopsavikums: ko tad darīt šeit un tagad, lūkojoties uz nākamajiem 100 gadiem? Uzdrīkstēties veidot drosmīgus, inovatīvus prototipus – izglītības projektus, eksperimentu vietas, nelielas iedvesmotas komandas. Daži iedvesmoti cilvēki “apgriež apkārt pasauli”. Potenciāla un jaudas ziņā mēs, kas šeit dzīvojam, neesam sliktāki par cilvēkiem, kas dzīvo citviet. Jautājums – vai mēs varam pamanīt cilvēkus, kuriem ir idejas, un dot iespēju tās pārbaudīt un izmēģināt.
Par mūsu apziņu vai apzināšanos. Mācīties apgūt un praktizēt dažādas prakses, kuras maina vai paplašina mūsu apziņu. Tādu ir samērā daudz, meditācija nebūt nav vienīgā. Mūsdienās mēs varam runāt par aptuveni 80 cilvēka apziņu paplašinošām jeb kontemplatīvām praksēm, kuras, atbilstoši katra cilvēka spējām un dispozīcijai, var sadalīt septiņās grupās: 1) klusuma prakses, kas saistās ar vērību un apzināšanos; 2) ģeneratīvās prakses – ar prāta vingrināšanu; 3) kreatīvas prakses – ar iztēli un iekšējo telpu, darbu ar bezapziņu; 4) aktīvisma prakses – ar sabiedrisko atbildību un sabiedrisko telpu; 5) attiecību prakses – ar dažādiem attiecību modeļiem; 6) kustību prakses – ar ķermeni; 7) rituāli cikliskās prakses – ar esības ritmu apzināšanos.
Uzdrīkstēties izmantot tos resursus, kas paplašina uztveres lauku divos virzienos – sevī un pasaulē. Mūsdienās šo pieeju plaši izmanto arī vadības zinātnēs – tā ir trīs inteliģences formu apgūšana, kas veido vienu vienotu inteliģenci. IQ jeb mentāla inteliģence (saistās ar mentālajām spējām), EQ jeb emocionālā inteliģence (izpratne par emocijām un procesiem, kā tu jūti sevi un citus) un SQ jeb garīgā inteliģence (ko tu dari, lai iepazītu sevi – ja nepazīsti sevi, tu pats sev esi baltais plankums. Tas izraisīs milzīgas problēmas visā, ko darīsi, bieži “torpedējot” pašus labākos nodomus). Kā apvienot šīs trīs inteliģences formas – par to ir jādomā!
Neatliekamais darbs ar ēnu
Ir nepieciešama jauna izpratne par izaugsmi, apzinoties, ka pasaules izaugsme un cilvēka izaugsme/attīstība notiek ar zināmiem blakusefektiem. Mēs katrs esam kaut ko iemācījušies un sasnieguši, bet tas paveikts maksājot ar ievainojumiem un robiem savā attīstībā. Darbs ar dvēseles ievainojumiem (ēnu, bezapziņu) ir katra cilvēka uzdevums. Ja es gribu, lai caur mani evolūcija sper vēl vienu soli uz priekšu, man ir jāapstrādā un jāatrisina manas dzīves laikā sakrājušies blakusefekti. No tā ir ļoti atkarīgs, kādi mēs esam kā personas un – jo īpaši – mūsu laime. Neapstrādājot savus ievainojumus līdz 40, 50, 60 gadiem, pastāv liels risks, ka tie var eksplodēt, turklāt neīstajā brīdī.
Nākotnes attīstībā ir ļoti svarīgi mācīties “trīs personu attieksmi pret realitāti” – vienas personas attieksme vairs neder. Tas nozīmē:
- Trešās personas attieksme (Tas vai Viņš) – visa veida pētniecība, zinātne, novērojumi;
- Otrās personas attieksme (Tu) – dialogs, sadarbība ar citiem cilvēkiem;
- Pirmās personas attieksme (Es) – mana iekšējā pieredze, komunikācija pašam ar sevi.
Lai veidotos līdzsvarots pasaules skatījums, ir jāiemācās būt saistībā ar šo pasauli no 1., 2. un 3. personas komunikācijas skatu punkta.
Tas viss, manuprāt, mums būtu jāmācās. Tam nepieciešams garš process un pacietība.
Jautājumi & atbildes
Ar ko tagadējās pārmaiņas atšķiras no vēsturiski jau notikušajām pārmaiņām? Kur nākotnē paredzat vislielākos riskus?
Piekrītu – visa vēsture ir pārmaiņas. No šāda skatu punkta pašreizējās pārmaiņas ne ar ko neatšķiras. Varbūt tik viena lieta – pārmaiņas sāk notikt aizvien ātrāk. Pašlaik ir daudz mazāk laika, lai pārmaiņas uztvertu un uz tām reaģētu. Vienlaikus, mūsu apziņas stāvoklim būtu jābūt adekvātam.
Riski… to ir ļoti daudz. Pati lielākā lieta, kas “torpedē” mūs gan individuāli, gan sabiedriski, ir bailes. Šajā pasaulē gandrīz visu dramatisko notikumu pamatā ir bailes. Saprotot, ka pārmaiņu laikmets vienmēr izraisa bailes, jautājums ir – kādā veidā mums apstrādāt savas bailes un palīdzēt citiem cilvēkiem, kuri ir ļoti, ļoti nobijušies – piemēram, vidējais interneta komentāru autors. Var par to ironizēt, bet var censties saprast, ka šiem cilvēkiem patiešām ir bail. Kas ir tas, kas var uzrunāt viņu bailes? Kā kliedēt viņu bailes? Un vai tie, kas uzrunā, paši nebaidās? Citiem vārdiem – mēs nevaram otram cilvēkam iedot vairāk, nekā mums ir pašiem. Ar ļoti miglainu iekšēju izpratni nav iespējams iezīmēt skaidras līnijas visai sabiedrībai. Tāpēc es pieminēju apziņas attīstību, kas vienmēr ir “darbs uz iekšpusi” – tā nav brīvā laika nodarbošanās kā, piemēram, pastmarku krāšana vai cits hobijs. Vienkāršiem vārdiem runājot, tas ir veids, kā mēs paši tiekam galā ar sevi. No tā atkarīgs, kā mēs sevi īstenojam uz āru un kādā veidā mēs sadarbojamies ar citiem.
Jūsu ieteikums politiķiem – kā pozitīvi iekustināt sadarbību starp politiķiem un sabiedrību?
Tas atkarīgs no paša politiķa – ļoti daudz ir atkarīgs no paša cilvēka apziņas stāvokļa, kurš vēlas ietekmēt pārējos cilvēkus. Paturot prātā tādus jēdzienus kā “patiesums” un “dziļums” – nav jābūt izcili izglītotam, lai dažas minūtes paklausoties runātājā varētu konstatēt blefu vai neīstumu – 70 gadus vecs lauku cilvēks to pateiks tik pat ātri kā jauns izglītots cilvēks.
Stāsts atkal ir par tevi pašu – kā politikā esošie cilvēki paši ir motivēti augt un attīstīties vai iesaistīt cilvēkus, kuros attīstība notiek. Ja šī attīstība notiek, tad daudzas lietas var veikties labi un efektīvi. Bet, kā jau minēju sākumā – nav iespējams vienlaikus un efektīvi veikt lielu sistēmu pārveidošanu. Ir jāsāk ar maziem prototipiem, kuros mēs pārbaudām, kas darbojas, bet kas nē. Ja šodien Latvijā darbotos, piemēram, 10 grupas pa sešiem cilvēkiem, kuri idejas vārdā būtu gatavi “negulēt naktis” – būtu tāda vilkme un varētu notikt lielas lietas! Mūsos reti ir šī vilkme, “mirdzošās acis”. Taču iedvesmoti cilvēki var aizraut līdzi tūkstošus! Tā vietā teiktais bieži neuzrunā pat pašu runātāju, jo visu laiku tiek domāts “ko par mani domās”. Citiem vārdiem – stāsts par iedvesmu mūsos. Vienlaikus sapratīsim, ka politiķi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Neviens cilvēks nespēj noturēt iedvesmu 24 stundas, 20 gadus pēc kārtas – ikvienam ir laiku pa laikam vajadzīgi iekšēji restarti, ir nepieciešams iekšējs attīstības darbs.
Īpašais ir tas, ka mēs esam pirmā paaudze, kam informatīvi pieejamas gandrīz visas zināšanas – podziņas attālumā. Protams, pieejamais informācijas apjoms dezorientē, jo nesaproti, ko izvēlēties. No otras puses, ja tu zini, ko meklēt, resursi ir tepat. Katram cilvēkam, kas vēlētos ar sevi strādāt, attīstīties un augt, ir iespējams atrast sev nepieciešamās lietas. Zināšanas ir pieejamas, trūkst iedvesmotu cilvēku. Mūsdienu politikā trūkst dziļu un iedvesmotu cilvēku, kuri var aizraut līdzi sev citus.
Kāda ir baznīcas loma Latvijā – šodien un nākamos 100 gadus?
Grūts un plašs jautājums. Baznīcas kā institūcijas atrodas uz vienlīdz izaicinoša sliekšņa kā izglītības sistēma, jo pašlaik baznīca zaudē savu pozīciju kā sociāls vai kulturāls faktors, kas grib garantēt iedibināto sabiedrisko normu stabilitāti – to baznīca ļoti pārdzīvo. Baznīcai vajadzētu atgriezties pie sava sākotnējā, nereti aizmirstā uzdevuma – palīdzēt cilvēkiem garīgi augt! Nevis cilvēkiem traucēt. Vai ielikt cilvēkus kastītēs. Palīdzēt cilvēkiem garīgi augt! Lai tas notiktu, ir vajadzīgi garīgi Meistari, ir vajadzīgi cilvēki, kuri paši ieguvuši konkrētu iekšējo pieredzi. Ir par maz, ka iegūtas galvas zināšanas. Piemēram es tiku ordinēts ļoti agri un divdesmit gadu vecumā sajutos “varens vīrs”, kas var pamācīt citus no kanceles… Tu iekšēji neesi izgājis cauri daudziem nepieciešamiem procesiem, pat nezini par to eksistenci, bet iedomājies, ka vari pamācīt citus. Ir liela starpība – vai tu saņem garīdznieka amatu institucionāli vai eksistenciāli – caur dzīvi nonāc pie tā, pats esi izgājis cauri noteiktām pieredzēm (parasti – kritieniem, pazemojumiem, sakāvēm, kas ļoti palīdz) un sāc kaut ko saprast. Tad, iespējams, tu vari būt palīdzošs arī citiem cilvēkiem. Es domāju, ka reliģijas institucionālā krīze ir milzīga, pašsaprotama un vērtīga. Ja runāju par baznīcu kā par garīgu vietu, es domāju, ka tā ir ļoti dzīvotspējīga sistēma, kas ne reiz vien ir pierādījusi spēju efektīvi transformēties. Piekrītu tēzei, kas šodien tika minēta, ka ir jābūt gudram līdzsvaram starp vakardienas pieredzi un šodienas inovatīvajiem eksperimentiem. Pagātnes pieredze jeb konservatīvais elements ir kā ķīlis, kurš pieregulē attīstības ceļu. Jāatceras, ka visas reliģijas, to starp kristīgā, ir tapušas kā milzīgi inovatīvi izlaušanās procesi, kurus īstenojuši “traki radikāļi”, kurus laikabiedri nosituši vai piesituši krustā. “Traki cilvēki” un projekti, kurus vairākums laikabiedru nav spējuši saprast. Tajā ir kaut kas, ko mums mācīties, es to attiecinu arī uz sevi. Baznīcai nevis jāsaglabā esošā kārtība, bet jāatsaucas jaunajam un jāpalīdz mainīties cilvēkiem. Mēs – cilvēki, kuri iet baznīcā – esam tās pašas sabiedrības daļa, kurai nepieciešamas pārmaiņas, pamošanās.
Patiesības runāšana. Patiesības mēdz būt dažādas. Ka praktizēt patiesības runāšanu?
Kens Vilbers integrālajā teorijā runā par 5 apziņu veidojošiem faktoriem, to skaitā par apziņas attīstības stadijām, un uzsver svarīgu atziņu, kas te var orientējoši palīdzēt. Cilvēki attīstās ļoti līdzīgā trajektorijā, cauri noteiktam attīstības stadiju skaitam. Daudzi pētnieki atzīst, ka visās sabiedrībās un kultūrās šīs attīstības stadijas esot identiskas. Neviens no mums neuztver realitāti tādu, kāda tā ir, bet gan, kā to ļauj attīstības stadija, no kuras mēs skatāmies uz pasauli. Respektīvi, es varu būt godīgs un patiess savas attīstības stadijas robežās. Tāpēc, ja cilvēki stāv dažādās attīstības stadijās un izrunā, piemēram, vārdu “Dievs” – tas var nozīmēt dažādas lietas. Kaut cilvēki lieto vienu un to pašu vārdu, katrā stadijā tas var nozīmēt kaut ko savādāku. Un tāpēc ir tik pārprotami, piemēram, lietojot jēdzienu “patiesība”, jo katrs domā kaut ko citu. Ja mēs uztveram šo bezgalīgo attīstības procesu, kurā pakāpeniski varam nonākt pie lielākas, ietverošākas redzēšanas, tas mums palīdz veselīgi relativizēt sevi. Tas ir vienīgais instruments, kas palīdz veidot dialogu. Ir ļoti viegli atpazīt zemāku stadiju cilvēkus un nicinoši par viņiem izteikties, bet tam būtu jāpalīdz saprast, ka ir arī cilvēki, kuri atrodas augstākā stadijā par tevi. Tas palīdz aiz teikuma “pareizi ir tā!” likt komatu, jo, ļoti iespējams, es kaut ko vēl neredzu. Tas veido svarīgus tiltus, lai mēs saprastos un sadarbotos. Savukārt no dažādiem apziņas stāvokļiem ir iespējams nonākt pie vieniem un tiem pašiem pieredzes stāvokļiem. Tas nozīmē, ka mēs varam atrasties dažādās stadijās, bet runāt par līdzīgiem pieredzes stāvokļiem. Un, ja nonākam pie līdzīgiem pieredzes stāvokļiem, tad piepeši saprotamies. Arī dažādu pārliecību vai reliģisku piederību cilvēki. Uz to pamatojas “jaunais mēs” – piepeši nav nepieciešamības “nosist” otru cilvēku, kurš nedomā līdzīgi man. Mēs sajūtam vienotību kopīgā apziņas stāvoklī. Tas ir tas palīdzošais.
Kā mācīties kritiski domāt?
Uzņemties atbildību par savu dzīvi. Dzīve ir fantastiski aizraujošs projekts, kas mums ir uzdāvināts. Tur pilnīgi visu var iegūt un diezgan daudz arī zaudēt. Izglītības sistēmai vajadzētu iemācīt cilvēkam satikt universālo (kas mani vieno ar Visu) un vienlaikus unikālo (kas ir mana īpašā vieta un uzdevums) un uzņemties atbildību par to. Atbildības uzņemšanās nozīmē mācēt izvērtēt un redzēt lietas. Es iepriekš pieminēju 3 inteliģences formas. Viena no tām ir mentālā inteliģence, kas paredz nepieciešamību kritiski domāt. Mūsu mentālā sistēma ir nevis jādemontē, bet jāpaplašina ar intuīciju.
Izglītības sistēma varētu iemācīt spēju kritiski domāt un izvērtēt jeb orientēties parādībās, visu laiku paturot prātā savas robežas. Manuprāt, trīspersonu attieksme pret realitāti to skaisti parāda – kā savienot To (Viņu), ko varam pētīt un redzēt, ar Tu – ar citiem cilvēkiem, ar ko varam komunicēt, un Es – ar manu iekšējo pieredzi. Ja sekmīgi izdotos šos 3 lauciņus līdzsvarot jeb noturēt veselīgā spriegumā, tad, manuprāt, mūsu attīstība var sekmīgi notikt. Nav vienotu atbilžu, valoda ir ierobežota. Izglītības sistēma var kalpot kā trigers, kas palīdz pašam nonākt pie sevis un realitātes – iepazīt to. Ja tas tiek sasniegts, tad ir pieejams viss esības milzīgais potenciāls un intuīcija, kas palīdz apjaust to, kas darāms tieši man.
[1] Manuprāt planētai jāizvēlas starp aizvien ciešāku integrāciju vai pieaugošiem konfliktiem. Mūsu kontekstā – starp ciešāku Eiropas ekonomisku un politisku (federatīvu) apvienošanos – Eiropas Savienotajām Valstīm vai trešo pasaules karu (JR).