Inflācijas samazināšanas instrumenti un metodes Latvijā 

2006. gada 3. februārī.

Latvijas tautsaimniecība turpina strauji attīstīties, arvien kāpinot kopš 2000.gada aizsākto tempu un daļā sabiedrības veidojas nebeidzamas izaugsmes ilūzija. Pasaules bagātāko valstu kopībā -- Eiropas Savienībā Latvija pagaidām ir viena no nabadzīgākajām. Lai vairotu savu bagātību, Latvijas ekonomikai arī turpmākos gadus būtu jāaug ātrā tempā.

Tomēr šobrīd strauju Iekšzemes kopprodukta pieaugumu pavada augsta inflācija (šobrīd gada vidējais rādītājs ir 6-7% līmenī).

Inflācija nozīmē iedzīvotāju reālo ienākumu samazināšanos. Cilvēki, zaudējot ticību naudai kā vērtības uzkrāšanas līdzeklim, savu naudu iegulda stabilākās vērtībās, piemēram, nekustamos īpašumos. Ja „stabilāko” vērtību iegādei tiek izmantoti arī banku kredīti, tas zināmos apstākļos apdraud ne tikai iedzīvotāju labklājību, bet arī banku un finanšu sistēmu stabilitāti.

Daudzi par galveno inflācijas cēloni uzskata Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, nepievēršot uzmanību tam, ka visās jaunajās dalībvalstīs inflācija ir zemāka kā Latvijā (piemēram, Polijā šīs rādītājs ir viens no zemākajiem Eiropā).

Gan ekonomikas teorijas, gan pieredze liecina, ka ilgstoša algu – cenu/cenu – algu spirāle ir grūti apturama, jo sabiedrībā dziļi iesakņojas augstas inflācijas gaidas, kas neļauj inflācijas līmenim samazināties.

Latvijas gadījumā (mazas, atvērtas no eksporta un importa atkarīgas valsts tautsaimniecībā, pastāvot fiksētam valūtas kursam) inflācijas spirāle neizbēgami samazinās Latvijas preču un pakalpojumu konkurētspēju ārējos tirgos. Turklāt nepietiekošs eksports neļaus samazināt tekošā konta deficītu.

Eknomistu apvienība uzskata, ka valsts „neiejaukšanās politika” novedīs pie ekonomikas konkurētspējas un ekonomiskās izaugsmes samazināšanās un var pat izsaukt stagnāciju un/vai finanšu nestabilitāti.

Ņemot vērā izveidojušos situāciju, Ekonomistu apvienība 2010 rīkoja konferenci „Inflācijas samazināšanas instrumenti un metodes Latvijā”, kurā piedalījās Finanšu ministrija (ministrs Oskars Spurdziņš), Ekonomikas ministrija (ministrs Arturs Krišjānis Kariņš; Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors Oļegs Barānovs), Latvijas Banka (padomes loceklis Arvils Sautiņš), Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (priekšsēdētāja Valentīna Andrējeva), kā arī Edmunds Krastiņš (Rīgas Domes Attīstības komitejas priekšsēdētājs, bijušais LR Finanšu ministrs, bijušais Naudas reformas komitejas loceklis), Roberts Zīle (Eiropas Parlamenta deputāts, bijušais LR Finanšu ministrs), Mārtiņš Bondars (Ekonomistu apvienības 2010 biedrs) un Ojārs Kehris (Ekonomistu apvienības 2010 prezidents, bijušais LR Ekonomikas ministrs, bijušais Naudas reformas komitejas loceklis) un citi ekonomikas un finanšu eksperti.

Valsts institūcijām pēc Ekonomistu apvienības 2010 domām ir iespējams pielietot kā ilgtermiņa – stimulējot piedāvājumu, lai samazinātu inflācijas spiedienu, tā īstermiņa - administratīvos, lai bremzētu un stabilizētu iekšzemes pieprasījumu, stimulētu uzkrājumus, insrumentus.

Pielietojamos instrumentus var iedalīt piecās grupās:

1. Konkurences veicināšana;

2. Budžeta politikas (bezdeficīta budžets);

3. Nodokļu politikas (pievienotās vērtības, nekustamā īpašuma nodokļu u.c.);

4. Monetārās politikas (uzkrājuma stimulēšana un kreditēšanas ierobežošana);

5. Administratīvi regulējamās cenas.

Tā vietā nepieciešami daudzi nelieli solīši pareizā virzienā, laba sadarbība un koordinācija iesaistīto valsts institūciju starpā, kas dod pārliecību sabiedrībai, ka izvirzītie mērķi ilgtermiņā tiks sasniegti.

Ņemot vērā, ka jau 17. mēnesi Latvijā inflācija ir augstākā Eiropas Savienībā, 2006. gads būs izšķirošs posms inflācijas gaidu nobremzēšanā.

Tomēr, kā zināms 2006. gads ir arī Saeimas vēlēšanu gads. Var sagaidīt, ka dažiem politiķiem liksies vieglāk solīt vēlētājiem papildus ienākumus nekā skaidrot valsts ilgspējīgas attīstības nosacījumus.

Mūsuprāt, cilvēkiem izdevīgāks un valstij drošāks ir mērens darba algas pieaugums pie zemas inflācijas nevis straujš algu un cenu kāpums.– administratīvos, lai bremzētu un stabilizētu iekšzemes pieprasījumu, stimulētu uzkrājumus, instrumentus.

Normālos apstākļos pietiktu ar labu sadarbību atbildīgo valsts institūciju un likumdevēju starpā, kurai netrūkst labu piemēru gan vecajās, gan jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā arī mūsu valsts pagātnē.

Ņemot vērā jautājumu svarīgumu un priekšvēlēšanu laiku, politiskas sacensības mazināšanas nolūkā, varētu pielietot arī nestandarta metodes. Piemēram, ar likumu izveidota speciāla komiteja, dodot tai tiesības pieņemt nepieciešamo lēmumu paketi vai paketes.

Šādu komiteju, piemēram, varētu vadīt Valsts prezidents, tajā iesaistot Saeimas priekšsēdētāju, Latvijas Bankas prezidentu, Finanšu ministru un Ekonomikas ministru.

Ja cilvēki ticēs, ka valdības pasākumi inflācijas likvidēšanā būs sekmīgi, tad jau šīs pašas cerības palīdzēs mīkstināt inflāciju. Daļēji valdības politika būs sekmīga tieši tādēļ, ka cilvēki ticēs, ka tas tā notiks. No otra puses, ja viņi neticēs, ka šī politika gūs sekmes, tad inflācijas gaidas netiks novērstas un inflācija turpināsies.

Ekonomistu apvienība uzskata, ka inflāciju nav iespējams samazināt ar vienas burvju nūjiņas palīdzību (piemēram, radikālas pievienotās vērtības nodokļa izmaiņas, desmitkārtīga nekustamā īpašuma nodokļa palielināšana u. c.).

Konferences materiāli:

Latvijas Banka

Ekonomikas ministrija

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija

Ekonomistu apvienība

Finanšu ministrija