Uldis Osis: Hanzas renesanse

23.07.2013

Strīdi par to, vai vēsture atkārtojas un vai no tās var mācīties, ir seni. Taču reti kurš iebildīs, ka seni notikumi un procesi, var dot ierosmi jaunām idejām. It īpaši, ja atkārtojas kādi ekonomisku, politisku vai citu procesu virzoši faktori. Vai tāda šobrīd var būt Viduslaiku Hanzas savienības uzplaukuma un attīstības ideja?

Hanzas savienība - ideja un realizācija

Hanzas savienībā 14.- 15.gs. no kopumā 300 Ziemeļeiropas pilsētām iekļāvās 8 pilsētas mūsdienu Latvijas teritorijā - Rīga, Koknese, Limbaži, Cēsis, Valmiera, Straupe, Ventspils un Kuldīga. Šīs savienības sastāvu lielā mērā noteica dabīgā ūdensceļu infrastruktūra - Baltijas jūra, bet Latvijas (Livonijas) daļā - Daugava, Venta un Gauja. No ekonomiskā viedokļa noteicošais faktors Hanzas savienības uzplaukumam Livonijā bija tirdzniecības saites ar Novgorodu, Pleskavu, Smoļensku un citām pilsētām mūsdienu Krievijā, kas nodrošināja dažādu preču apmaiņu un bagātīgu resursu piegādi no tālākiem Krievijas reģioniem apkārtējām Baltijas jūras valstīm. Hanza, runājot mūsdienu jēdzieniem, faktiski bija brīvās tirdzniecības savienība, kas pastāvēja, līdz Maskavas kņaziste pakļāva Novgorodu, likvidēja tās patstāvību un padzina no tās Hanzas tirgotājus. Līdzīgi izrīkojās arī Anglija, slēdzot Hanzas tirgotāju kvartālu Londonā. Savukārt Trīsdesmit gadu karš (1618-1648) pilnībā sagrāva Hanzas brīvās tirdzniecības saites Vācijā, Livonijā un, lielā mērā arī Eiropā kopumā.

Kāda vecā beigas ir kaut kā jauna sākums

Hanzas savienības vēsturiskais periods bija sava veida pirmais nozīmīgākais grūdiens, jeb kā mēs šodien teiktu - ekonomiskais izrāviens, Latvijas pilsētu un to apkārtējo teritoriju attīstībā. Savukārt Rīga izveidojās par nozīmīgu Baltijas metropoli.

Pēc izjukšanas Hanzas savienība vairs neatjaunojās. Pasaule bija mainījusies - bija sācies Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets, ienesīgāka šķita tirdzniecība ar tālajām zemēm viņpus okeāniem, arī politiskie spēki un ekonomiskā ietekme no viduslaiku pilsētu domēm bija pārvietojusies uz centralizētu valstu monarhu pilīm. Savukārt Livonija 1772.gadā pēc daudzajiem kariem un Eiropas karaļvalstu politiskajiem manevriem nonāca Krievijas impērijas ietekmes zonā. Tā laika Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales (Vitebskas) guberņām, nemaz nerunājot par Rīgu, no ekonomiskā viedokļa tas nebūt nenāca par sliktu. Līdz pat Pirmajam Pasaules karam nākamās neatkarīgās Latvijas teritorijās bija vērojama samērā veiksmīga ekonomiskā izaugsme. Abu vēsturisko periodu (Hanzas savienība un Krievijas impērija) Baltijas reģiona ekonomiskās attīstības pamatā galvenais faktors bija tranzīts un tirdzniecība kā sākotnējais kapitāla uzkrāšanās process, kas, sasniedzis zināmu kritisko masu, vēlāk veicināja arī strauju rūpniecības attīstību un radīja unikālu Latvijas kultūru, kas mūsdienās visspilgtāk vērojams pilsētu arhitektūrā. Tas kļuva iespējams tikai pateicoties aktīviem Rietumu un Austrumu tirdzniecības sakariem, kur Rīga un citas Latvijas pilsētas spēlēja svarīgu tirdzniecības katalizatora un vidutāja lomu.

Situācija radikāli mainījās pēc PSRS Latvijas okupācijas. Starptautiskā tirdzniecība reducējās līdz tehniskai kravu pārvadāšanai un pārkraušanai ostās, bet rūpniecība, lai gan it kā turpināja strauji attīstīties, ar gadiem tā tehnoloģiskā un industrijas organizācijas ziņā neefektīvās direktīvās plānsaimniecības dēļ arvien vairāk atpalika no pārējās pasaules. Jebkuras saimniecības jomas tipiskākās iezīmes bija nepietiekoša efektivitāte, vāja strādājošo motivācija un zema produkcijas kvalitāte.

Pēc PSRS sabrukuma un "dzelzs priekškara" krišanas, plašajā Ziemeļeiropas reģionā precēm, pakalpojumiem un kapitālam atkal pavērās brīvs ceļš Krievijas un citu NVS valstu virzienā, bet pēdējos gados arvien vairāk uz Austrumāzijas strauji augošajām valstīm. Latvijai acīmredzami atjaunojās iespēja izmantot vēstures pierādītās ģeogrāfiskās priekšrocības. Vai tas nozīmē, ka varētu veidoties kaut kas līdzīgs kādreizējai Hanzas savienībai un Latvija piedzīvotu jaunu "zelta" laikmetu?

Hanzas renesanse - vīzija vai iespēja?

Nacionālā attīstība plāna (NAP-2020) galvenais mērķis šajā situācijā - ekonomiskais izrāviens un tā sasniegšanas virzieni - konkurētspēja, pētniecība, inovācija u.c., samērā labi atbilst teorijai, kā pasaules vidējai statistiskai valstij vajadzētu attīstīties. Taču jau daudzu gadu laikā tie kļuvuši par visdažādākajās izloksnēs izteiktiem, izčukstētiem, izvaidētiem, papīru kilogramos aprakstītiem buramvārdiem, kuru piesaukšana nez kāpēc spītīgi nestrādā. Un arī nestrādās, jo tas ir tāpat kā teikt - katram cilvēkam jābūt stipram, veselam, gudram utt., bet neko nedarīt, lai apkārtējā dzīves vide būtu attiecīgi organizēta un motivētu cilvēkus veselīgam dzīves veidam, rosinātu zinātkāri, veicinātu un atbalstītu radošu un mērķtiecīgu rīcību.

Nākas atskārst, ka pievienošanās ES, dažādām citām starptautiskām organizācijām un drīz arī eirozonai un OECD, kas tiek pasniegti kā epohālas uzvaras, tomēr pati par sevi vēl neko neatrisina. Tā arī nav atbildes, kāda visā šajā kontekstā būs (varētu būt) Latvijas ģeopolitiskā loma.

Hanzas renesanses ideja, protams, arī ir tikai ideja vai vīzija. Bet tā simbolizē reālu Latvijas stratēģisko iespēju daudzu nākamo gadu desmitu laikā, jo balstās uz pēdējo gadu desmitu starptautiskajām attīstības tendencēm. Austrumāzijas valstu (Ķīnā, Indija, Malaizija, Taizeme u.c.) straujā ekonomiskā izaugsme radījusi arvien intensīvāku ekonomisko resursu apmaiņu starp Rietumiem un Austrumiem. Arī Krievija pērn beidzot pievienojās Pasaules Tirdzniecības organizācijai, uzņemoties konkrētas saistības, t.sk. pārtraukt savu atklāti diskriminējošo dzelzceļa tarifu un citu jomu politiku. Līdz ar to no Baltijas ostām pa dzelzceļu un autoceļiem austrumu virzienā un atpakaļ arvien straujāk vajadzētu pieaugt kravu plūsmai. Taču Latvijā šie procesi notiek tik lēni, ka pagaidām nekādi vēl nerada sajūtu par jaunas Hanzas ēras sākumu un kapitāla pieejamība joprojām ir viena no smagākajām Latvijas uzņēmējdarbības sektora problēmām. Kā šo situāciju mainīt?

Viena no problēmām ir saistīta ar to, ka Latvija savas dabas dotās ģeogrāfiskās priekšrocības jaunajos ģeopolitiskajos apstākļos nav iemācījusies vai nav spējīga tā īsti izmantot. Strauji attīstās arī citas konkurējošas Baltijas jūras reģiona ostas, it īpaši Krievijā. Turklāt mūsu ostu un dzelzceļa noslodze jau ir tuva maksimāli iespējamai jaudai. Taču, pat būtiskas investīcijas un kravu caurlaides palielināšana, kas ir vairāk nekā aktuāla, tomēr vēl neradīs Jauno Hanzu. Latvijas tranzīta sistēmai, simboliski runājot, no melnstrādnieka - krāvēja, mašīnista un šofera, ir jākļūst par starptautisku tranzīta menedžeri - plānotāju, organizatoru, koordinatoru, distributoru, arī finansētāju.

Kam jābūt, lai šī vīzija taptu par īstenību? Vispirms mums pašiem tai jānotic un jānoteic par ilgtermiņa nacionālo mērķi, kas ar kaut ko būtu ekonomiski pievilcīgs un arī pasaulē pamanāms. Hanzas renesanse tāda arī ir, kaut vai tāpēc, ka tā kādreiz pierādījusi savu veiksmi un, tai atbilst arī pašreizējā Eiropas ģeopolitiskā situācija. Turklāt tā pavisam noteikti asociējas ar kādu citu vēsturē slavenu un mūsdienās aktuālu tirdzniecības koridoru - Zīda ceļu. Patiesībā tā sen vairs nav tikai vēsturiska asociācija. Runa ir par t.s. Eirāzijas Sauszemes tiltu (Eurasian Land Bridge), kurš tika pilnībā atjaunots 1990.gadā, izbūvējot dzelzceļa savienojumu Alatau aizā un, tādējādi savienojot Ķīnas un Kazahstānas dzelzceļa tīklus. Rezultātā konteineru kravām, ceļojot pa jūru no Eiropas (Roterdamas) līdz Guandžou vai Šanhajai Ķīnā, tās 36 dienu vietā pa Eirāzijas sauszemes tiltu tagad "aizripo" tikai 13 dienās. Latvijas iespējas ir šim Jaunajam Zīda ceļam pieslēgties ar "Jauno Hanzas tiltu". No dzelzceļa tehniskā viedokļa problēmu nav jau šobrīd. Jautājums ir par to, kas un kā attiecīgās kravas operē, palielina to apjomus, pievieno papildus vērtību un tā pelna papildus. Latvija no šo stratēģisko iespēju izmantošanas viedokļa šobrīd ir bezcerīga atpalicēja lomā, kas bezpalīdzīgi noskatās kā konkurenti - Krievijas ostas un dzelzceļš, no treknā starptautiskā tirdzniecības un tranzīta tortes gabala nogriež un notiesā vienu šķēli pēc otras. Tātad, ko darīt?

No idejas pie rīcības

Runa pēc būtības ir par tirdzniecības, finanšu un tranzīta klastera veidošanu, integrējot galvenos tā struktūras sastāvdaļas vienotā sistēmā. Vispirms ir jāpārtrauc feodālā sadrumstalotība Latvijas kravu tranzīta infrastruktūrā. Runa ir par trīs lielajām jūras ostām - Liepāju, Rīgu un Ventspili, kā arī Latvijas dzelzceļu (kravu pārvadājumu sektoru). Šajās jomās nepieciešama perspektīvās plānošanas un investīciju politikas, ja ne centralizācija, tad daudz ciešāka koordinācija. Piemēram, Lielbritānijā koncerns Associated British Ports apvieno 21 ostu, dzelzceļa operatoru un daudzas citas funkcionāli saistītas struktūrvienības. Galvenais šādas Latvijas integrētas struktūras uzmanība būtu pievēršama investīciju politikai, konkurētspējas nostiprināšanai un Rietumu Austrumu transporta koridora tālākai attīstībai vienotā Eirāzijas transporta tīklā.

Ja tirdzniecības un tranzīta klasteri vēlamies redzēt kā kaut ko "inteliģentāku", nekā tikai kravu pārkraušana un pārvadājumi, tam nepieciešami spēcīgi sabiedrotie citās jomās.

1. Biznesa pils. Rīgā ir nepieciešams moderns starptautiskās tirdzniecības centrs ar vienu divām netālu izvietotām starptautiska līmeņa biznesa viesnīcām. Vēlams lidostas tuvumā. Tas nozīmētu arī tālāku lidostas attīstības perspektīvu. Starp citu, Liepāja un Ventspils, atbilstoši saviem mērogiem, šinī ziņā ir tikušas pat tālāk par Rīgu.

2. Veselības pils. Nepieciešams starptautiska līmeņa moderns veselības centrs (slimnīca), kas svarīga ne tikai ārvalstnieku apkalpošanai, bet, protams, arī pašu iedzīvotājiem. Latvijā ir ne mazums izcilu ārstu, daudz labas medicīnas tehnikas, bet, līdzīgi kā tranzītā, tas viss ir sadrumstalots un izkliedēts, daudzas iekārtas un aparatūras funkcionāli dublē viena otru, zemo algu dēļ jaunākais apkalpojošais medicīniskais personāls ir nepietiekams, ēkas un infrastruktūra nolietoti. Arī šajā jomā nepieciešamas ievērojamas investīcijas, bet vispirms veicama konsolidējoša veselības sistēmas organizatoriskā un finansēšanas reforma.

3. Kultūras pils. Nepieciešams starptautiska līmeņa kultūras un mākslas centrs ar ietilpīgu koncertzāli un laikmetīgās mākslas muzejs ar izstāžu zālēm (iespējams, katrs atsevišķi). Tāds sen jau vajadzīgs pašiem. Jebkuras valsts galvaspilsētai (metropolei) un citām nozīmīgām pilsētām valstī tas mūsdienās ir standarts. Ir tikai normāli, ka mūsu izcilās mākslas zvaigznes brauc strādāt citur pasaulē. Bet, tikpat normālai jābūt situācijai, ka Latvijā koncertē vai rīko mākslas izstādes populāri mākslinieki no visas pasaules, pievilinot klausītāju un skatītāju masas - arī no citām valstīm.

4. Izglītības pils. Jāattīsta vismaz viena starptautiski atzīta universitāte ar pētniecības laboratorijām, institūtiem, pilsētiņu (kampusu) studentiem un vieslektoriem. Šādos izglītības centros veidojas sabiedrības elite, rodas biznesa un politikas līderi, kultūras un mākslas zvaigznes.

5. Latvija - finanšu centrs. Jāizveido spēcīga finanšu institūcija (Attīstības banka) attīstības projektu finansēšanai, kura piesaistītu vietējos, Eiropas un Austrumu finanšu resursus, līdzsvarojot tiešās investīcijas un banku aktīvus, kā arī koordinējot finanšu institūciju darbību Latvijā. Tas nenozīmē masveida nerezidentu noguldījumu piesaistīšanu un trešo valstu banku pievilināšanu. Runa drīzāk ir par reģionālo finanšu ekselences centru (smart, intelligent money), kur tiek pieņemti lēmumi par valsts un starptautiski nozīmīgu projektu finansēšanu.

6. Latvija - ceļu krustpunkts. Papildus jau pieminētajam dzelzceļam, vismaz Via Baltica kvalitātes līmenī jābūt arī pārējām A15 automaģistrālēm, kā arī kvalitatīviem ceļiem, kas savieno lielākās Latvijas pilsētas - reģionālos attīstības centrus un ostas.

Visi šeit minētie centri, tiem ar vienotu mērķi attīstoties, veido Ziemeļeiropas ģeopolitiskajā telpā sava veida "gravitācijas lauku", kurā "viss notiek" - kur koncentrējas starptautiska līmeņa zinātnes, intelektuālais un profesionālais potenciāls, kur cirkulē finanšu resursi, kur regulāri notiek prominenti kultūras pasākumi, kur tiek noteikta mode (varbūt) un tūkstošiem citu lielu un mazu lietu.

Ar skaistas nākotnes grandioziem plāniem, protams, ir par maz. Ir nepieciešama tālāka konkrēta rīcība, bet rīcībai vajadzīga nauda. Un daudz naudas. Kur to ņemt? Īstenība ir tāda, ka Eiropā un pasaulē kopumā naudas ir daudz. Pat ļoti daudz. Naudas nav tikai nemākulīgām valdībām. Ar to šobrīd paknapi arī Eiropas bankās. Taču simtiem privāto ieguldījumu un pensiju fondu, trastu, apdrošināšanas sabiedrību un tml. lielākā problēma ir labu projektu un ideju trūkums, kur to rīcībā esošo naudu ieguldīt.

Latvijā šobrīd viens no galvenajiem investīciju avotiem ir ES struktūrfondu finansējums, kurš tālākā nākotnē ne vien izsīks, bet pavērsīsies pretējā virzienā, t.i. Latvija no saņēmēja kļūs par naudas devēju. Neaizmirsīsim arī Latvijas kā eirozonas dalībvalsts jauno pienākumu palīdzēt citām "cietušajām" valstīm, kuras ik pa brīdim kaut kā uzrodas.

Ir tikai vēl viens avots - ārvalstu privātās investīcijas, kuru liela daļa šobrīd ir saistīta ar uzturēšanās atļauju ES iegūšanu. Bažas par to, ka lielākā daļa šo investīciju saistītas tikai ar nekustamo īpašumu iegādi un nav ekonomiski izdevīgas, ir nepamatotas. Nesen par to jau rakstīju. Tā kā citu lielāku investīciju avotu nav, šī programma šobrīd ir glābiņš, kas palīdz ekonomisko attīstību uzturēt pie minimālām dzīvības pazīmēm. Cita lieta, ka uzturēšanās atļauju iegūšanas nosacījumi pilnveidojami, lai ar tām saistītās investīcijas tiktu arī citām nozarēm. Tas panākams ar pārdomātāku motivāciju. Taču mēģinājumi šīs investīciju plūsmas administratīvi ierobežot vai padarīt mazāk izdevīgas, balstoties uz emocionāliem vai ideoloģiskiem apsvērumiem, ir netālredzīgi.

Katrā ziņā skaidrs, ka arī šis naudas avots pašreizējā mērogā nekādu Jauno Hanzu neradīs. Taču tas palīdz noturēt Latvijas ekonomiku pie vismaz nosacītas stabilitātes, kas ir izšķirošs faktors lielāku investīciju piesaistei no citiem jau iepriekš minētajiem avotiem. Saprotams arī, ka tas nenotiks uzreiz pāris gados un ekonomiskais izrāviens drīzāk ir tāls, grūts, soli pa solim kāpiens augstā kalnā. Bet, kā saka sena Austrumu paruna, ceļu pārvarēs un mērķi sasniegs tikai ejošais.