Uldis Osis: Diskutējam par eiro. Vai tiešām?, Delfi.lv

03.01.2013

Diskusijas par eiro ieviešanu no 2014.gada vai vēlāk, protams, nav strīdi tikai par vienu papīrīšu vai monētu nomaiņu pret citiem. Pat arī ne par valūtas maiņas neērtībām tūristiem un, arī ne par aizdevumu procentu likmēm. Latvijas sabiedrība kaut kādu mistisku baiļu dēļ izvairās izteikt vienu nebūt ne maģisku vai pārdabisku vārdu - monetārā politika. Vikipēdijā rakstīts, ka monetārās politikas ietvaros nauda ir līdzeklis, ko lieto, lai nodrošinātu ekonomisko stabilitāti. Līdz šim, vismaz oficiāli tiek uzskatīts, ka stabils lats arī ir ekonomiskās stabilitātes galvenais garants. Un visdrošākā stabilitāte būs tad, ja lats būs "ciets", t.i., cieši (ar minimālu svārstību koridoru) piesaistīts pie kāda valūtu groza vai valūtas. Kopš 2005.gada tas ir eiro.

Var uzskatīt par paradoksu, par ļaunu likteņa joku, vai varbūt par kādu blēžu nelietīgu sazvērestību, taču fakts paliek fakts, ar ekonomisko stabilitāti Latvijā pēc lata piesaistes eiro drīz vien bija cauri. Kā pa atvērtām slūžām Latvijas tautsaimniecībā no ārvalstīm sāka gāzties iekšā kredītu lavīna. Strauji brieda nekustamo īpašumu burbulis. Iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma tempi lidoja mākoņos, bet Latviju, tāpat kā abas pārējās Baltijas valstis, pasaule sāka dēvēt par Baltijas tīģeriem. Jā, un mūsu lats! Tas, pats par sevi saprotams, bija "ciets" un stabils.

Taču padebešos lidoja arī inflācija - 2007.gadā tā sasniedza divciparu līmeni. Bet lats, gods kam gods, turpināja būt pilnīgi "ciets" un stabils. Tiesa, likuma "Par Latvijas banku" 3. pantā melns uz balta gan stāv rakstīts, ka "Latvijas bankas...darbības galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti valstī". Bet, mēs jau zinām, kā mums ir ar to likumu ievērošanu.

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka 2007.gada martā tika izstrādāts inflācijas apkarošanas plāns, par kuru pat baņķieri bija patiesā sajūsmā. Diemžēl tas nāca stipri par vēlu. Mācība priekšdienām - inflāciju nevajag apkarot, to nedrīkst pieļaut. Tādēļ Latvijas ekonomisti vēl ilgi pirms Latvijas pievienošanās ES un lata piesaistes eiro daudzkārt brīdināja par inflācijas un citiem makro un mikroekonomiskajiem riskiem, kas jau bija vērojami ekonomikā.

Tieši tā arī notika - finanšu burbulis un līdz ar to arī "Baltijas tīģeru" imidžs ar lielu blīkšķi plīsa un Latvija pārsteidza pasauli ar neticamu IKP kritumu - par trešdaļu. Bet bezdarba līmenis, pat ņemot vērā masveida emigrāciju, sasniedza 20%. Bet lats, jā, jūs pareizi atcerējāties, palika "ciets" un stabils kā klints. Vai šādu makroekonomisko politiku drīzāk nebūtu jāapzīmē kā paralīzi?

Starp citu, centrālās bankas pasaulē, bez inflācijas apkarošanas, par vienu no saviem galvenajiem mērķiem arvien vairāk sāk uzskatīt arī cīņu ar bezdarbu, kas agrāk tika uzskatīts galvenokārt par izpildvaras uzdevumu. Saprotams, kāda jēga no zemas inflācijas, vēl jo vairāk deflācijas, ja augsts bezdarba līmenis gandrīz vienmēr nozīmē arī ilgstošu ekonomikas depresiju? Tādēļ nav jābūt maģistram ekonomikā vai finansēs, lai rastos jautājums - kam tad īsti valstī jābūt stabilam? Nu, vismaz relatīvi, jo, būsim korekti, globālā finanšu krīze arī nav joka lieta. Taču labi zināms, ka dažādas valstis krīzi pārdzīvoja atšķirīgi. Dažas, piemēram, Polija, ar vadāmo valūtas (zlota) kursu, to pat īsti neizjuta.

Viens no pārdzīvotās krīzes būtiskākajiem secinājumiem, kas gan laikam pārliekas bijāšanas dēļ pret miglaino makroekonomiku nav plašāk diskutēts, ir, ka fiksēta valūtas kursa politikai tomēr ir savas robežas. Stabila valūta var būt ekonomiskās stabilitātes garants, ja arī valsts iekšējie fundamentālie ekonomikas procesi un apkārtējā vide ir vairāk vai mazāk stingri un stabili. Fiksēts nacionālās valūtas kurss šajā gadījumā izlīdzina nejaušas, īslaicīgas spekulatīvas vai tirgus konjunktūras svārstības, radot drošības sajūtu uzņēmējdarbības vidē. Tādēļ šāda Latvijas valūtas kursa politika sākotnēji bija pilnīgi pareiza. Taču, krasi mijoties ekonomiskajiem cikliem vai uzplaiksnījot lielākām finanšu turbulencēm, ir fāzes, kad fiksēts valūtas kurss nevis nodrošina ekonomikas stabilitāti valstī, bet, tieši otrādi, var veicināt katastrofu, kā tas bija Latvijā 2008.-2009.gados. Tas ir tāpat, kā kuģi (kur ir gudri kapteiņi), tuvojoties cunami, nevis glābjas ostā, bet paceļ enkuru un dodas tālāk atklātā okeānā. Tā ir daudz drošāk.

Arī šobrīd eirozonā turpinās pārsvarā negatīvas tendences - tās ekonomika ir progresējošā recesijā, ekonomikas izaugsmes tempi turpina samazināties pat tādās "veselīgās" valstīs kā Vācija, Austrija vai Nīderlande, par Portugāli, Spāniju un Itāliju nemaz nerunājot. Tādēļ grūti cerēt, ka lietas eirozonā sakārtosies drīz vien pašas no sevis. Uz to acīmredzot nelika cerības arī eirozonas valstis, jo 2012.gada pavasarī atklātībā parādījās Eiropas Padomes prezidenta Van Rompeja tā sauktais "četru bloku" plāns par banku, fiskālo, ekonomisko un politisko savienību. Izskanēja pat runas par kaut ko līdzīgu Eiropas federācijas (Eiropas savienoto valstu) veidošanai.

Taču jau dažus mēnešus vēlāk kļuva skaidrs, ka tikai "banku savienībai" ir cerības kaut cik manāmai reālai virzībai. Pārējie trīs "bloki", eirozonas vadītāju un eirobirokrātu runās un paziņojumos kļuvuši, jo tālāk, jo neskaidrāki un izplūdušāki, vai pat pazuduši vispār. No tā kļūst skaidrs, ka eirozonai par tās attīstību ilgākā termiņā, izņemot atsevišķus fragmentārus pasākumus, kā fiskālās disciplīnas līgums, kurš stājās spēkā no šī gada sākuma, nekāda reāla stratēģiskā plāna (road map) nemaz nav. Šī nenoteiktība sāk arvien vairāk satraukt ES valstis. Piemēram, Lielbritānija, nemaz nerunājot par pievienošanos eirozonai, sākusi ES pieprasīt sev izņēmuma tiesības vispār, kas, pēc Van Rompeja vārdiem, draud pat ar ES sabrukumu. Arī Itālija, līdz ar Berluskoni paziņojumu par vēlmi atgriezties politikā, kļūst visai grūti prognozējama. Pat A.Merkele savā Jaungada uzrunā brīdināja, ka parādu krīze eirozonā ne tuvu nav pārvarēta, bet Vācijai 2013.gads būs smagāks nekā 2012.

No šī izriet nākamais secinājums - eirozonas kuģis, neskatoties uz zināmu stabilizāciju pēdējos mēnešos, joprojām turpina grimt (sauksim tomēr lietas īstajos vārdos). Šī situācija varbūt nav uzskatāma par gluži katastrofālu, vismaz pagaidām, bet par nestabilu gan. Taču nestabilas ekonomiskās sistēmas nemēdz pastāvēt ilgi. Tās vai nu tiek ātri stabilizētas, vai arī sabrūk, ieņemot zemāku ekonomiskās organizācijas stāvokli ar mazākām izmaksām. Ja tā notiktu, tas varētu būt eirozonas pilnīgs vai daļējs sabrukums. Tas kaut kādu iemeslu vai sakritību dēļ, pat ne obligāti tikai ekonomisku, var norisināties ļoti spontāni, iespējams, dažu mēnešu laikā. Tieši šajā aspektā būtu vērtējami Latvijas pārejas uz eiro riski.

Ja nu mums Latvijā ir paveicies tādā ziņā, ka ar savu latu sēžam paši savā laivā, tad vai nebūtu saprātīgi paturēt savās rokās airus un stūri, bet nepieciešamības gadījumā ar tiem arī attiecīgi rīkoties? Vismaz tik ilgi, kamēr "lielā kuģa" komandai būs izdevies pārvarēt neziņu un neizlēmību un aizdrīvēt korpusā lielos caurumus.

Pilnīgi noteikti gribu teikt, ja valstij ir sava nacionālā valūta, tai jābūt arī atbildīgai un, konkrētai ekonomiskai situācijai adekvātai monetārai politikai. Nekādus šīs politikas teorētiskus uzstādījumus nedrīkst dogmatizēt. Ir jāizmanto visus iespējamos ekonomiskās politikas instrumentus - fiskālo un monetāro politiku, kā arī jāveic strukturālās un institucionālās reformas, nepieļaujot vai vismaz mīkstinot traģisko situāciju, ka vieniem tūkstošiem ģimeņu jāatstāj valsts lai glābtos no nabadzības un posta, bet citiem jāpierod pie dzīves veida no pabalstiem un jāpārtiek no zupas virtuvēm.

Te gan varētu rasties jautājums - ko darīt, ja mūsu laivā "airētāji" ir pavāji, bet "stūrmaņiem" nav ne precīzas kartes, ne kaut cik droša kompasa? Mēģinot uz to atbildēt pēc iespējas saudzīgāk, jāsaka, ka tā patiešām ir visai mulsinoša situācija... Gluži kā tajā senajā pasakā - pa kreisi iesi,... pa labi iesi...

No tā izriet trešais un pēdējais secinājums. Ja Latvija tomēr nespēj vai nevēlas īstenot patstāvīgu monetāro politiku, izveidojot rīcībspējīgu centrālo banku, tad, raugoties no šī viedokļa, lielas starpības nav - saglabāt latu (cieši piesaistītu eiro, tātad arī turpmāk "cietu" un "stabilu"), vai pāriet uz eiro pēc iespējas ātrāk. Neprofesionāli īstenota monetārā politika, piemēram, nemākulīgi pielietojot vadāmo valūtas koridoru, var nodarīt pat vēl lielāku skādi, nekā ietiepīga turēšanās pie fiksēta kursa, kad skaidri redzams - grimstam.

Tas būtu tas, ko valdībai un Latvijas Bankai skaidri būtu vajadzējis pateikt sabiedrībai, nevis stāstīt tikai par procentu likmēm, tūristu ieguvumiem, nedraudzīgu valstu sazvērestībām un tamlīdzīgi. Lai gan tās nav gluži blēņas un pekstiņi, tās nekādi "nevelk" uz ekonomisko situāciju reāli ietekmējošo stratēģisko faktoru līmeni. Saprotams, ka šāda atklāsme no politiskā "mundiera goda" viedokļa ir stipri neērta. Taču tā izslēgtu nepieciešamību pēc bezjēdzīgām diskusijām "par" vai "pret" eiro, kuras īstenībā nemaz nav par reālajām problēmām un kārtējo referendumu rīkošanas mēģinājumiem, jo visiem viss beidzot būtu skaidrs.

Vai eiro atlikšana nav tomēr pārlieka piesardzība? Ir sens un pārbaudīts laba menedžmenta prakses princips - pieņemot kādu lēmumu kā pirmo skatīt alternatīvu - nepieņemt nekādu lēmumu, jeb to atlikt, ja par citām alternatīvām nav pārliecinošas skaidrības par to priekšrocībām. Uzskatu, ka šajā gadījumā cita alternatīva - Latvijas pāreja uz eiro, vismaz tuvākajā laikā ir saistīta ar daudzām neskaidrībām un riskiem gan eirozonā, gan ES. Šeit runa nekādā gadījumā nav par eiro noliegšanu vispār, kā daži medijos mēģina iegalvot. Taču saprātīgāk būtu to atlikt un skatīt atkārtoti, kad ārējā (eirozonas un ES) situācija kļūs stipri noteiktāka un prognozējamāka.