Uldis Osis: Vai tautas vēlēts Valsts Prezidents mūs izmainīs?

24.05.2011

Aizsākoties Latvijas neatkarības atjaunošanas trešajai desmitgadei, daļa Latvijas sabiedrības pēkšņi atskārtusi, ka pašreizējais valsts modelis vairs nekam neder. Esam ķezā, no kuras var izpestīt vien tautas vēlēts Valsts Prezidents. Varbūt. Taču, pirms ķeramies pie izmaiņām valsts iekārtā, der padomāt, kas tad valstī īsti ir mainījies pagājušajos vairāk kā divdesmit gados, ka pašreizējā politiskā sistēma šķiet kļuvusi pagalam nederīga. Un, pats galvenais, kas mainīsies ar pāreju uz citu valsts iekārtas modeli, t.sk. uz tautas vēlēta Valsts Prezidenta modeli, vai pat prezidentālu republiku?

Manuprāt, atbildes uz šiem jautājumiem vispirms meklējamas pašos vēlētājos, visvairāk latviešos kā pamatnācijā. Nē, ne globalizācijā, cittautiešos, ne arī ekonomiskajā krīzē, bet tieši tipiskajā latviešu bāleliņā.

Nepretendēju uz zinātniski pamatotu sabiedrības struktūras raksturojumu, taču spilgtākās pārmaiņas tajā ir viegli pamanāmas. Jau Trešās Atmodas sākumā un pirmajos neatkarības gados iepriekšējā "vienlīdzīgā" padomju sabiedrība pakāpeniski strukturējās. Dažādās jomās parādījās izcilas personības - mākslinieki, mediķi, arhitekti - zvaigznes, kuras šodien apbrīno visa pasaule. Pirmos asnus sāka dzīt arī vidusšķira - uzņēmēji, inteliģence, politiķi, amatnieki u.c.

Valstiska un sociāla atbildības apziņa parasti visdziļāk sakņojas tieši sabiedrības vidējā slāni, jeb vidusšķirā. Vidusšķira ir tie, kas ar savu darbu, prasmi un zināšanām, rūpējoties par savu un savas ģimenes labklājību, pie tās lielākā vai mazākā mērā arī tikuši. Tādēļ viņu iegūtajam ir pavisam cita vērtība. Viņiem rūp arī ciemata, pilsētas un arī valsts labklājība, jo tā, kā atgriezeniskā saite, ir viņa paša stabilas labklājības garantija. Taču "treknās" naudas lavīnas gadi šo vidusšķiru nevis attīstīja, bet gan drīzāk sagrāva tās sākotnējos iedīgļus, degradēja pašu jēdzienu par godīgumu un atbildību.

Vidusšķiras "treknāko", kičīgāko daļu veidoja tie, kas pareizajā laikā bija pamanījušies atrasties "pareizajā" vietā. Jau agrāk tirgus liberalizācija un privatizācija deviņdesmitajos gados vieniem radīja iespējas ātri un viegli tikt pie īpašumiem. Dažiem tie kā debesu dāvana pēkšņi uzkrita kā uz galvas. Piemēram, naftas "truba", vai pirmo neatkarības gadu nesakārtotās likumdošanas jukās kaut kā "prihvatizējušies" uzņēmumi, zemes gabali un tml. Arī tie, kas uz lēto kredītu burbuļa "treknajos" gados bija tikuši pie "biezā" džipa un privātmājas Jūrmalā vai pie Baltezera. Viņu bērni dažkārt tika sūtīti studēt prestižās ārvalstu augstskolās, bet biežāk tie uzdzīvoja pa piedauzīgām ballītēm vai vienkārši slaistījās apkārt pa Vecrīgas bāriem un naktsklubiem. Ekonomiskā krīze atklāja šīs sabiedrības daļas vienīgo intelektuālo spēju - bezjēdzīgi notriekt viegli nākušu naudu.

Protams, vienlaikus bija ne mazums arī tādu uzņēmēju un ģimeņu, kas aizņemto naudu rūpīgi lika lietā - investēja, radīja darba vietas, būvēja mājokļus sev vai citiem. Daudzus no tiem arī skāra krīze un tagad smacē parādu slogs, it īpaši, ja zaudēts darbs. Viņu mieles un pat izmisums ir nesalīdzināmi lielāki.

Pārmaiņas sabiedrības struktūrā ietekmēja arī citi faktori. Daudzi, kas bija pieraduši pie mazas, bet valsts garantētas aldziņas, šaura, bet lēta un arī garantēta dzīvoklīša aukstā, bet dabīgi "vēdināmā" blokmājā, arī nereti izrādījās nepiemēroti jaunajai situācijai. Brīvībai, politiskai un ideoloģiskai neatkarībai, līdztekus radās "brīvprātīga" atkarība no paša spējām, izdomas un iniciatīvas. Tikai to visu vajadzēja gribēt un prast likt lietā. Šo īpašību trūkums (padomju sistēmā tās bija nevēlamas vai pat sodāmas) daudziem drīzāk radīja iekšēju stresu, apātiju un neapmierinātību, nekā motivāciju pašiem uzsākt kaut ko jaunu - dibināt uzņēmumus, apgūt jaunas profesijas, prasmes, svešvalodas, datorzinības un tml. Arvien vairāk gribējās atpakaļ pie "kāda" kas visu izdomā, sakārto un nodrošina tā, lai pašam nevajadzētu kaut ko mainīt ierastajā dzīves ritumā.

Daļēji atdzima sociālisma laikā iepotētā paternālisma (vadība visu zina un visu nodrošinās) recidīvs, ka par visām problēmām un nelaimēm ir atbildīgi kādi citi. Taču partijas un politiķi nāca un gāja kā maišelnieki iebraucamā vietā un atbildīgos atrast nekad nebija iespējams. Secinājums - politiķi ir korumpēti, ministri nejēgas, ierēdņi stulbi un tml. Bet viņi taču arī ir daļa no mums, droši vien pat nosacīti labākā.

Te nāk prātā trāpīgs Jāņa Jurkāna izteiciens, ka latvietim, lai sāktu domāt, vienreiz tā sāpīgi jānokrīt uz pakaļas, lai viņš iesauktos - velns, te kaut kas nav kārtībā! Tas tad arī ir fundamentālais jautājums - kas īsti nav kārtībā? Valsts iekārta? Vai tikai tautas vēlēts Valsts Prezidents, kas nāktu kā mirdzošs Saulvedis, var glābt mūs no dziļā posta un iznīcības, izvest uz pareizā ceļa?

Bet, varbūt, ka problēma ir pavisam cita - daudz kas joprojām nav kārtībā mūsos pašos? Vai nevajadzētu sākt domāt, kas mēs paši esam kā cilvēki un kā sabiedrība, kāda ir mūsu identitāte? Vai mums tāda vispār ir?

Gorbačovs trauksmainajos astoņdesmitajos, runājot par "pārbūvi", mēdza uzsvērt, ka tā vispirms sākas pašu cilvēku prātos, viņu apziņā. Zelta vārdi, lai gan daudz kam citam viņa teiktajam ne vienmēr var piekrist. Veiksmīgi iesākusies Pārbūve latviešu apziņā deva savus vēsturiski izcilos augļus tajos pašos astoņdesmitajos un deviņdesmito gadu sākumā. Tā bija brīvas nācijas apziņa. Bet tagad arī tā ir apsīkusi un jau sen mēs esam sākuši rāpties atpakaļ, sabiedrību pārņēmusi dekadence, idejiska paralīze, mēs kā nācija esam pazaudējuši orientāciju telpā un laikā, līdz ar to arī nacionālo vienotību. Vidusšķira tā arī nav spējusi sasniegt kritisko masu, lai varētu kalpot par visas sabiedrības, valsts un tās politiskās sistēmas vienojošo un stabilizējošo pamatu.

Kā pa jokam piezīmēja viens mans krievu paziņa - jūs - latvieši - esat vienoti tikai trīsreiz gadā - uz Ziemassvētkiem, uz Līgo svētkiem un Dziesmu svētkiem (taču pēdējie nav katru gadu). Pārējā laikā jūs ēdat viens otru nost un te nu arī izskaidrojums, kāpēc bēgat viens no otra un paši no savas zemes kā mušas no pērkona lietus.

Ko darīt šajā situācijā? Iespējams, ka viens no risinājumiem varētu būt pāreja uz tautas vēlēta Valsts Prezidenta modeli, vai pat no parlamentārās republikas iekārtas uz prezidentālo, jeb pusprezidentālo (jaukto) iekārtu. Virkne pēdējo dažāda mēroga aptauju liecina par šo ideju augošo popularitāti sabiedrībā. Taču, būtu naivi iedomāties, ka tas automātiski atrisinās šeit minētās problēmas. Mēs, paši vēlētāji, tikuši pie Valsts Prezidenta vēlēšanas, taču tāpēc vien nebūsim kaut kā brīnumaini izmainījušies. Un, kādu tad varam sagaidīt iznākumu? Vai tas būtiski atšķirsies no līdzšinējās regulārās "uzkāpšanas uz grābekļa" pieredzes?

Ja tomēr izšķiramies par tautas vēlētu Valsts Prezidentu, tad, manuprāt, iznākums varētu mainīties tikai pie vismaz trīs minimāliem nosacījumiem. Pirmkārt, pavisam nejauši izdodas ievēlēt un arī uz otro prezidentūras termiņu pārvēlēt spēcīgu personību ar stratēģisku domāšanu un izcilām līdera dotībām. Tādām dotībām, kas spētu saliedēt tautu. Otrkārt, pateicoties šīm īpašībām viņam (viņai) izdodas pārstrukturēt valsts politisko sistēmu, nostiprinot savas pilnvaras un būtiski ierobežojot ļumīgo partiju koalīciju ietekmi uz izpildvaras, t.i. Ministru Kabineta darbību un arī uz nākamo Valsts prezidentu ievēlēšanas procedūru. Treškārt, izveidojot savu komandu, būtībā, pietiekami neatkarīgi no savtīgajām politiskajām avantūrām strādājošu Valdību, tiek izstrādāta un īstenota Latvijas ilgtermiņa attīstības stratēģija, saskaņā ar to reāli veiktas strukturālās reformas valsts pārvaldes, izglītības, sociālajā un citās jomās, ieviesta saprātīga, Latvijas interesēm atbilstoša ekonomiskā politika, ārpolitika un tml.

No teiktā redzams, ka tautas vēlēts Valsts Prezidents ir tikai daļa no jēgpilna politiskā un sociāli ekonomiskā procesa. Tādēļ šis process kopumā aizņems pietiekoši ilgu laiku - desmit, piecpadsmit vai pat vairāk gadu.

Un pats svarīgākais. Latvijas sabiedrībā ir jāveidojas jaunai vidusšķirai ar savu intelektuālo eliti, kurai būtu jāuzņemas līdzīga līdera loma, kāda bija inteliģencei Trešās Atmodas sākumā. Bet, varbūt vispār ir pienācis laiks Ceturtajai Atmodai? Tikai šādos apstākļos un vidē var rasties jauna Latvijas ideja, izkristalizēties Latvijas sabiedrības identitāte un apjausta valsts attīstības ilgtermiņa vīzija. Tautas vai Saeimas vēlēts Valsts Prezidents ir pakārtots jautājums un nevis otrādi. Tas varētu būt aizsākums pavisam citai Latvijas sabiedrībai.