Uldis Osis: "Lata stabilitāte un budžets - vai īstās prioritātes?", Diena.lv

06.01.2010

Angļiem, varbūt arī amerikāņiem, ir šāda anekdote. Kādas kompānijas boss izsauc pie sevis savu vietnieku un saka viņam - ataicini kādu profesoru, kas varētu noprognozēt mūsu kompānijas apgrozījumu nākamajam gadam. Bet tikai tādu, kuram ir tikai viena roka. Kādēļ mums vajadzīgs profesors, kuram drīkst būt tikai viena roka? - izbrīnījies vaicā vietnieks. Tāpēc ka visi iepriekšējie man vienmēr stāstījuši - no vienas puses un, no otras puses (angliski - from the one hand and from the other hand) un es nekad netieku gudrs, ko man īsti būtu jādara - tā boss.

Taču, kad par padomdevējiem ir vairāki profesori un tiem visiem ir abas rokas, tad nu gan ir pilnīgs "sviests". Izskatās, ka tieši šādā situācijā jau labu brīdi ir krīzes pārņemtā Latvija. Tā, vieni profesori (A.Oslunds u.c.) Latvijai saka, ka nekādā gadījumā nedrīkst latu devalvēt. Savukārt citi (P.Krugmans u.c.) apgalvo tieši pretējo. Tai pat laikā, gan vieni, gan otri pieļauj iespēju, ka pie zināmiem apstākļiem, iespējami arī tie vai citi kompromisa risinājumi. Tā A.Oslunds savā referātā Latvijas bankas rīkotajā konferencē 2009.gada 1.oktobrī bija spiests atzīt: "Vienīgā šo [Baltijas] valstu problēmas izraisošā kļūda bija fiksētais valūtas kurss." Savukārt citās savās šīs pašas runas daļās cienījamais profesors nepieļauj nekādu lata devalvācijas iespēju. Nu sakiet, mīļie cilvēki - ko kāds sevi cienošs valsts vai privātā līmeņa "boss" šādā situācijā lai dara?

Mācēt pielietot visu instrumentu "kastes" saturu

Galvenie iemesli tik lielai mācītu vīru viedokļu dažādībai ir vismaz divi. Pirmkārt, nepastāv vienas vienīgas universālas receptes visiem iespējamiem gadījumiem. Katra situācija ir jāizvērtē konkrēti un atbilstoši tai jāpieņem lēmums. Vienā situācijā bez valūtas devalvācijas neiztikt, citā tā nav vēlama.

Otrkārt, valūtas kursa politika, protams, nav burvju nūjiņa, kas var atrisināt jebkuras ekonomiskās problēmas. Tomēr tas ir viens no svarīgākajiem instrumentiem katras valsts ekonomiskās regulēšanas rīku "kastē". Tajā ir arī citu monetārās politikas instrumentu klāsts, kā procentu politika, valūtas rezerves, virkne administratīvo normu kā banku rezervju, kapitāla pietiekamības un citas prasības. Tajā pašā "kastē" ir arī apjomīgs fiskālo instrumentu "komplekts" - nodokļi, valsts un pašvaldību budžeti, nodokļu atlaides, fiskālie stimuli un daudz kas cits. Katram no visiem šiem instrumentiem ir sava funkcija, loma un nozīme. Katrā valstī, katrā konkrētā ekonomiskā situācijā tie visi pielietojami dažādās kombinācijās un nepastāv kāds viens universāls to izmantošanas modelis. Līdz ar to runāt par lata devalvēšanu, regulēšanu kāda svārstību diapazona ietvaros vai turēšanu ciešā piesaistē pie citas valūtas, var tikai kontekstā ar citu ekonomiskās politikas instrumentu izmantošanu.

Tas ir tāpat, kā nepastāv vienas universālas zāles, kas palīdzētu vienādi visiem pat ar līdzīgu diagnozi slimiem cilvēkiem. Taču skaidrs ir viens - ja esi smagi saslimis, piemēram, ar plaušu karsoni un tev ir nenormāli augsta temperatūra, ir nekavējoties jāveic intensīva terapija, kamēr slimība organismu nav novājinājusi tiktāl, ka atveseļošanās būs ilgstoša un organismā var rasties neatgriezeniskas negatīvas komplikācijas, vai pat iestāties nāve.

Slimajai Latvijas ekonomikai pirms apmēram diviem gadiem, pašā finanšu burbuļa virsotnē, vai, vēlākais, pirms gada, kad bija, skaidrs, ka pilnā sparā krītam krīzē, tik ļoti būtu bijusi nepieciešama šāda ātra intensīva terapija. Jau toreiz rakstos un intervijās (piemēram, http://www.diena.lv/lat/business/expert/expertopinion/prieksrociba-parvertusies-nelaime) aicināju, ka nepieciešama kontrolēta, daļēja lata kursa pazemināšana kombinācijā ar darbavietas veicinošām investīcijām, pārstrukturējot ES fondu izmantošanu un to administrēšanu, nepalielinot, vai pat samazinot nodokļu slogu, pat ja tas vestu pie īslaicīga budžeta deficīta pieauguma. Līdzīgi kā ar valūtas kursu, arī uz valsts un pašvaldību budžeta deficītu būtu bijis jāskatās daudz plašākā kontekstā, nevis statiski kā pašreiz, bet dinamiski. Ar to šeit domāju, ka budžeta deficīts, kura pamatā ir tādi izdevumi, kuri veicina ienākumu pieaugumu nākamajos gados, dinamikā ir uzskatāms par sabalansētu. Ar to ekonomika arī atšķiras no grāmatvedības, ka cēloņi un sekas, investīcijas un rezultāti analizējami laika dinamikā un telpiskās dimensijās.

Latvija nav izgāzies neveiksminieks

Diemžēl līdzšinējā praktiskā ekonomiskā politika bija drīzāk procikliska, t.i. ekonomisko krīzi padziļinoša, pieļaujot vai pat veicinot ekonomikas tālāku noasiņošanu. Vēl straujāk par ekonomiku, šobrīd strauji turpina noasiņot arī pati sabiedrība. Ar to es šeit domāju aktīvākās un produktīvākās sabiedrības daļas masveida aizbraukšanu un palikušo bezdarbnieku daļas degradāciju ilgstošā, novājinātās ekonomikas depresijā, no kuras būs arvien grūtāk izvairīties. Tā ir "nianse", kas būtiski maina visas klasiskās un neoklasiskās makroekonomiskā līdzsvara un citas Rietumos populārās akadēmiskās teorijas un cienījamo profesoru, kā arī starptautisko finanšu institūciju speciālistu ieteikumi tāpēc jāvērtē ļoti kritiski.

Apjomīgā emigrācija uz jau tā nelabvēlīgās demogrāfiskās situācijas fona un uzņēmumu pārcelšanos uz citām valstīm, kas šobrīd vēršas plašumā, neizbēgami radīs dziļas, ilgstošas sabiedrības sociālās struktūras pārmaiņas, kuras apmērus un sekas mēs vēl tā īsti nemaz neapzināmies. Taču tās sāks visā pilnībā izpausties jau tuvākajā laikā un atstās ietekmi daudzos nākamajos gados un pat paaudzēs. Tā visa rezultātā un vēl kombinācijā ar smago parādu un palielināto nodokļu slogu, visai naiva izskatās doma par ātro, gandrīz vai "V" veida ekonomikas atveseļošanos, kas šur un tur sākusi izskanēt. Pat ja tāda īslaicīgi būs, kā no liela augstuma nomestas tenisa bumbiņas palēciens, diez vai varam runāt par stabilu ilgtspējīgu ekonomikas attīstību tālākas perspektīvas kontekstā, turpinoties līdzšinējai ekonomiskai un sociālai politikai.

Taču no visa augstāk teiktā nevajadzētu secināt, ka Latvija ir izgāzusies neveiksminieku valsts. Gluži otrādi, mums it visās jomās ir daudz spējīgu un talantīgu cilvēku, bet dažās pat veselas plejādes Pasaules līmeņa zvaigzņu. Latvija drīzāk ir lielu neizmantotu iespēju valsts.

Jautājums joprojām tas pats - ko darīt?

Kādas tad ir šīs iespējas un ko tad šajā situācijā īsti darīt? Daļēji uz šo jautājumu jau esmu atbildējis - no aritmētikas un grāmatvedības metožu mehāniskas pielietošanas valstisku lēmumu pieņemšanā beidzot jāpāriet pie domāšanas daudzdimensiju ekonomiskās un sociālās politikas kategorijās. Šodienas sociālā un politiskā rakstura procesi Latvijas pašreizējā situācijā manuprāt ir kļuvuši par būtiskākiem ekonomisko attīstību noteicošiem faktoriem nākotnē, nekā tas vai cits valūtas kurss, "fiskālā konsolidācija" (cik cilvēku Latvijā saprot, kas tie par buramvārdiem?), budžeta deficīts vai pat eiro ieviešana.

Te varētu rasties jautājums - vai Latvijā maz iespējama tāda valdība, kas varētu sākt šādi domāt un rīkoties? Valsts pārvaldes institucionālā struktūra daudzu pēdējo gadu laikā manuprāt tiešām pierādījusi, ka tā īstenībā nav spējīga valsti efektīvi pārvaldīt. Tā nav tikai cilvēku, politisko partiju vai to koalīciju problēma. Tā ir sistēmas mazspējības problēma kopumā. Šīs problēmas būtība, manuprāt, ir tā, ka neskatoties uz demokrātisko valsts iekārtas formu, pēc būtības tā ir centralizēta, autoratīva, brīžiem pat izteikti oligarhiska vara, kuru sabiedrība no vienas puses nespēj ne pieņemt, ne ietekmēt, bet, no otras, šī vara faktiski nespēj vadīt arī ekonomiskos, politiskos un sociālos procesus valstī, ne īstermiņā, ne perspektīvā. Līdz ar to mazā Latvija sastāv it kā no divām dažādām pasaulēm - centralizēta, taču iekšēji nestabila politiskā elite ar gandrīz pilnīgu perspektīvās attīstības redzējuma trūkumu, kā arī birokrātisks valsts pārvaldes aparāts no vienas puses un, pārējā sabiedrība, no otras. Šīs divas pasaules dzīvo katra savu dzīvi un tas viss valsti ved arvien dziļākā strupceļā.

No "fiskālās konsolidācijas" uz demokrātisku un efektīvu valsts pārvaldi

Viens no galvenajiem šīs problēmas risinājuma ceļiem, manuprāt, ir radikāla valsts pārvaldes funkcionālā un administratīvā decentralizācija, veicot šeit dziļas strukturālas reformas. Tā nav tikai, pat ne tik daudz ministriju un citu valsts pārvaldes iestāžu un tajās strādājošo skaita samazināšana, bet pārvaldes funkciju nodošana institūcijām, kuras atrodas tuvāk pašiem cilvēkiem. Vienīgais veids kā to demokrātiski un organizēti darīt, ir pašpārvaldes lomas palielināšana. Šinī sakarā būtu nepieciešams turpināt administratīvi teritoriālās pārvaldes reformu, faktiski tā pa īstam to uzsākt, izveidojot otru pašvaldību līmeni līdztekus nesen izveidotajiem novadiem. Tie būtu ne vairāk kā četri pieci apriņķi (apgabali) Latvijā, vislabāk dibināti uz pašreizējo plānošanas reģionu bāzes. Tā būtu Latvijas vēsturisko reģionu - Kurzemes, Latgales, Vidzemes un Zemgales, kā arī Rīgas un Rīgas reģiona institucionalizācija. Līdz ar to būtu nepieciešamas izmaiņas gan Satversmē, gan daudzos likumos un citos normatīvajos aktos, gan arī nodokļu sistēmā. Tas nav vienkārši, bet tās ir strukturālo reformu neizbēgama sastāvdaļa, īstenībā tās pamats. Ja tas netiek izdarīts, visas citas reformas būs un arī ir šobrīd tādi puspasākumi, kas neko īsti neatrisina, bet dažbrīd pat situāciju vēl vairāk sarežģī.

Būtu pārdomājams arī jautājums par Valsts prezidenta pilnvarām. Es nezinu, vai Latvijai būtu jākļūst pat prezidentālu republiku, vai labāks būtu tautas vēlēts, nevis Saeimas iecelts valsts prezidents, ir vai nav vajadzīgs "stiprais" vadonis. Par to acīmredzot nepieciešamas plašākas diskusijas. Katrā gadījumā pēdējo gadu prakse ir parādījusi, ka valsts prezidents iekšpolitikā un ārpolitikā reāli spēlē daudz lielāku lomu, nekā tas izriet no viņam Satversmē piešķirtajām oficiālajām pinvarām. Tā, pateicoties valsts prezidenta aktīvai darbībai ir izdevies atrisināt ne vienu vien partiju un koalīciju iekšējos ķīviņos strupceļā nonākušu jautājumu, vai arī pabikstīt kādā saguruma brīdī ieslīgušo valdību aktīvākai rīcībai. Līdz ar to būtu vērts padomāt, ka valsts prezidentam kādās atsevišķās jomās varētu vismaz būt piešķiramas plašākas pilnvaras. Piemēram, tādas pašas tiesības kā Saeimai pieprasīt atkāpties Ministru prezidentam un līdz ar to arī visam kabinetam, vai atsevišķam ministram. Tāpat arī tiesības nepieļaut apstiprināt amatā to vai citu ministru. Piemēram, ne vienu reizi vien esam novērojuši, ka koalīcijas nereti bīda ministru amatā kādu tā saukto "kompromisa" figūru, neskatoties uz tā acīmredzami vājajām angļu valodas zināšanām, vai pat vispārēju nekompetenci attiecīgās jomas jautājumos.

Think! (Domā!)

Cerams, ka krīze bez tai raksturīgajām negācijām būs mums atstājusi arī kādas pozitīvas iezīmes. Viena no tām varētu būt - atteikšanās no iesīkstējušām dogmām un stereotipiskām teorijām, to vietā jauna, radoša domāšana un, pats galvenais, - konstruktīva, enerģiska rīcība. Vēlēšanām tuvojoties, gribētos aicināt gan vēlētājus, gan tos, kuri grib lai tos ievēl, padomāt un padiskutēt par šeit apskatītajiem jautājumiem.