Pauls Dzintars Kalniņš: "Par pašvaldību vēlēšanām un sieviešu basketbolu"

17.06.2009

Bez šaubām valstī liels notikums ir Rīgas pašvaldību vēlēšanu norise un to rezultāts: paredzamais lāču buldozera tandēms galvaspilsētas vadībā. Kaut arī šobrīd ir pāragri spriest, tomēr ir jūtams, ka daudzos svarīgos jautājumos krasi atšķirsies Rīgas un Latvijas nākotnes virzība. Nākamie gadi solās būt vēl grūtāki, ja valsts un tās metropole ies katrs savu ceļu. Un tas negatīvi iespaidos visus rezidentus, neatkarīgi no to dzīves vietas.

Bet ir jau arī labas ziņas. Pagājušo nedēļu, valdība, šo (laikam pirmo) reiz ar sabiedrības reprezentatīvo līdzdalību, pieņēma smagus lēmums budžeta deficīta samazināšanai. Daudz par to diskutēts un rakstīts. Pašam ļoti patika Paula Raudzepa skatījums Dienas komentārā sestdien. Īsumā, Pauls argumentē, ka lēmumu pieņemšana bija pagrieziena punkts gan Latvijas finansēs, gan tās demokrātijas attīstībā. Var tam piekrist, bet atkal, pašam rodas bažas, kā tas savienosies ar lāču buldozera attīstību, kas acīmredzami balstās uz citiem principiem.

Kaut arī lēmums pieņemts, valstī daudz vēl darāms. Sevišķi izglītības un veselības nozarēs, kuras, ja tajās nenotiks radikālas reformas, pašas drīz nogrims aiz sava smaguma. Svarīgs jautājums ir arī nodokļu politikas pārstrukturizēšana. Tā šobrīd proporcionāli vairāk ņem no nabagiem, lai smagais gals nepiedalītos valsts uzturēšanā; var atzīmēt kapitāla pieauguma un dividenžu aplikšanas trūkumu, pat nepieminot nepārdomāti pasniegto progresīvo iedzīvotāju ienākumu nodokli. Darba ražīguma celšana un līdzekļu izšķērdēšana ir arī ļoti smagi jautājumi, kas nav atrisināti. Bet vienošanās ir panākta. Lēmums pieņemts. Ugunsgrēks ir apturēts, ja ne pavisam izdzēsts. Vakar budžeta grozījumi arī apstiprināti Saeimā. Varbūt ar to beidzot aprimsies nenormālais spiediens no visām pusēm latu devalvēt.

Atzīšos. Esmu bezkaunīgs Ilmāra Rimšēvica un Latvijas Bankas īstenotās politikas piekritējs. Tas sākās pirms kādiem pieciem gadiem, kad plašai publikai slēgtās diskusijās, dzirdēju Bankas prezidentu, jau tolaik, ceļot brīdinājumu karogus ekonomiski izglītotai publikai, par to kas notiek Latvijas ekonomikā: pārāk strauji augošs kreditēšanas apjoms, pie tam ļoti lētu kredītu plašā pieejamība, un budžeta pārtēriņi. Atgādināšu, ka biežie, gandrīz nepārtrauktie budžeta grozījumi bija saistīti ar izdevumu palielināšanu, pretēji šodienas skarbai realitātei. Tie paši ekonomikas zinātāji, kas nedaudz vēlāk, ar sakostiem zobiem vēl piedalījās izšķidrinātā pret inflācijas plāna veidošanā, ir šīs dienas skaļākie latu devalvācijas atbalstītāji. Manā redzējumā, Rimšēvica kungs, un viņa vadītā institūcija ir braukuši apbrīnojami taisnu ceļu, no pagājušās dienas gaismas, cauri šī brīža nakts tumsai, un atkal iznāks dienas gaismā ja vien izturēs šo spiedienu. Pie tam nemainot virzienu, kamēr agrāk kurlie, bet šodien skaļie, skrien pāri ceļam no viena grāvja otrā.

Piektdien, bija iespēja noklausīties diskusijas Latvijas Bankā par lata stabilitāti. Bez šaubām, spēle bija vienos vārtos, kas it kā piedodams kārtīgam namsaimniekam. Tomēr starp diskusijas vadītāja Ķīla kunga vairāku desmitiem saskaitītiem argumentiem pret devalvāciju, divi paliek prātā. LB prezentēto salīdzinājumu starp Honkongu, Taizemi un Indonēziju Āzijas ekonomiskā krīzē 90to gadu beigās. Tanī laikā Taizeme un Indonēzija devalvēja, Honkonga ne. Rezultāts bija sekojošs: Honkonga ātrāk kontrolēja inflāciju, viņiem IKP procentuālais kritums bijā mazāks un mērenāks, kā arī skaidri redzams lielāks IKP pieaugums uz viena iedzīvotāju pat pēc desmit gadiem. Otrs bija uzņēmēja Vilija Vītola stāstītais par Venecuēlas pieredzi. 80jos gados, Venecuēlas valūtas attiecība pret USD bija viencipara skaitļos, un galvenais valsts ienākums nāca no naftas un dzelzs rūdas. Paiet gandrīz 30 gadi. Ir vairāk reizes izieta devalvācija. Šodien, Venecuēlas valūtas attiecības pret USD nav vairs mērāmas viencipara skaitļos, bet gan tūkstošos. Un konkurences un ražīgumu celšanā, nekas nav mainījies, galvenais valsts ienākums nāk no naftas un dzelzs rūdas.

Bet esmu optimists par mūsu valsti, un tās nākotni. Budžeta grozījumi pieņemti, saņemsim starptautisko aizdevumu, nedevalvēsim latu, veiksim reformas, un rītvakar, mūsu meitenes pieveiks Krieviju lai iekļūtu Eiropas čempionāta pusfinālā. Tas gan pacels visu valsts pašapzinīgumu un tā palīdzēs ekonomisko atdzinumu. Žēl, ka treneris Zvirgzdiņš nav studējis ASV plāšu pazīstamo taktiku, kuru nelaiķa treneris Dzimmijs Valvānos izmantoja zelta medaļas iegūšanai pagājušā gadsimta studentu čempionātā pret daudz stiprākiem pretiniekiem: kā menedžēt atlikušo tobrīd spēles laiku līdz maksimumam, izmantojot savas komandas piezīmes un to pretinieku vājo sodu metiena spējas, lai atpelnītu mīnusus spēles noslēgumā. Tā taktika būtu palīdzējusi gan pret Slovākiju, gan pret Spāniju. Bet tā ir cita tēma, cits stāts, citam laikam.