Pēteris Strautiņš: Pensiju sistēmu var glābt tikai izlēmība, Delfi.lv

21.03.2012

Klausoties protestos pret iespējamo pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, sākot no 2014.gada, varētu padomāt, ka valdība pensijas maksā no liela naudas poda, kura saturam nav nekāda sakara ne ar nodokļiem, ne ar valsts spēju tērēt naudu citām mērķiem, kuru sasniegšanas rezultāts būtu, cita starpā, pensiju sistēmas ilgtspējas nostiprināšana.

Tātad - valdība ir ļauna un skopa! Neapšaubu, ka pret pensionēšanās vecuma celšanu nostājas ne tikai sabiedriskās domas manipulatori, bet arī cilvēki, kurus vada patiesas emocijas - patiess aizvainojums par it kā apsolīto, bet nesaņemto, kā arī patiesas bailes par spēju sevi nodrošināt pirmspensijas vecumā. Man šķiet, ka ir iespējams nonākt pie pragmatiska un sabiedrības vairākuma akceptēta lēmuma, gan mazinot šo negatīvo emociju cēloņus ar vispiemērotākajiem līdzekļiem, gan palīdzot diskusijas dalībniekiem saprast šīs diskusijas plašāko kontekstu.

Kam pensionēšanās vecuma celšana ir izdevīga?

Šis nav konflikts starp valdību un sabiedrību, šis drīzāk ir pretstatījums starp dažādu Latvijas iedzīvotāju interesēm. Uzskatu, ka daudz vairāk ir cilvēku, kuriem straujāka pensionēšanās vecuma paaugstināšana būtu izdevīga. Tie būtu:

pirmkārt, VISI darbaspējīgā vecuma Latvijas iedzīvotāji, kuru vecuma skaitļa pirmais cipars ir no 1 līdz 3. Viņiem nav nekādu cerību sākt saņemt pensijas ne sākot no 62, ne arī no 65 gadu vecuma. Domāju, ka arī lielākajai daļai četrdesmitgadnieku cerības saņemt pensijas no 65 gadu vecuma ir ļoti vājas. Šiem cilvēkiem nav nekādas vēlmes apmaksāt labumus citiem, kurus viņi paši nesaņems, arī nebūtu taisnīgi viņiem to prasīt.

Liela daļa no cilvēkiem, kurus tieši skartu pensionēšanās vecuma straujāka paaugstināšana. Tas nedaudz samazinās laiku periodu, kuru viņi pavadīs pensijā, taču pensijas apjoms šajā gadījumā viņiem būs lielāks nekā alternatīvajā scenārijā. Neviens nevar precīzi prognozēt pensiju reālo pirktspēju nākotnē, bet skaidrs, ka pastāv nepārvarama sakarība starp pensionēšanās vecumu un pensiju lielumu, pie viena un tā paša nodokļu līmeņa, kuru paaugstināt nav iespējams. Cilvēkiem, kuri var strādāt un kuriem darbs sagādā kaut nelielu prieku, noteikti ir izdevīgi pastrādāt drusku ilgāk.

Cilvēki, kuri jau ir pensijā. Pensionēšanās vecuma vēla un pārāk pakāpeniska paaugstināšana var novest pensiju indeksācijas atlikšanas uz nenoteiktu laiku, tātad pensiju samazināšanās reālā izteiksmē arī turpmākajos gados.

Visbeidzot, cilvēki, kuri vēl nav ienākuši darba tirgū un pat vēl nav dzimuši - viņiem būs labākas cerības pievienoties politiskas neizlēmības un populisma nenovājinātai pensiju sistēmai.

Nenoliedzami, ir arī cilvēki, kuriem būtu izdevīgāka pašreizējā pensionēšanās vecuma saglabāšana pēc iespējas ilgāk, gan tāpēc, ka nav laba veselība, gan tāpēc, ka ir grūti atrast darbu. Šādi cilvēki ir izteikts sabiedrības mazākums, taču tas nenozīmē, ka vairākums drīkst viņu interesēm pārbraukt pāri kā ar ceļa rulli. Domāju, ka labs kompromisa risinājums būtu nevis agrāka pensionēšanās iespēja, bet īpašs sociāls atbalsts tiem šī vecuma cilvēkiem, kuri ar minētajām grūtībām patiešām saskaras. Tā kā palīdzība būtu vajadzīga tikai daļai pirmspensijas vecuma cilvēku, kamēr daudzi citi šajā vecumā turpinātu strādāt un radīt pievienoto vērtību, nevis tērēt sociālā budžeta naudu, tas valstij izmaksās daudz lētāk, kas savukārt nozīmētu lielāku iespēju palīdzēt tiem, kam palīdzība tiešām ir vajadzīga. Šis arguments līdzinās ekonomistu argumentiem pret samazināto PVN likmi pārtikai - būtu jau jauki, taču tas ir ļoti neprecīzs instruments ar sliktu iegumu un izmaksu attiecību.

Diskusijas plašākais konteksts

Līdzās tīri pragmatiskajām dažādu vecumu un sociālo grupu interesēm ir arī nācijas kopīgās intereses un tas indivīda labklājības aspekts, kas ir izriet no apziņas par piederību veiksmīgai, ilgtspējīgai sabiedrībai. Latvija šobrīd ir straujāk augošā ekonomika ES, taču vienlaikus gan deviņdesmito gadu zemā starta punkta, gan pieļauto politikas kļūdu dēļ esam nonākuši bīstamā ekonomisko un demogrāfisko procesu krustpunktā. Varam cerēt, ka veiksme turpinās radīt veiksmi, ka ekonomikas izaugsme turpinās radīt darbavietas, atgriezīsies aizbraukušie, labāka nodokļu iekasēšana ļaus nodrošināt labākus sabiedriskos pakalpojumus un/vai samazināt nodokļu likmes, kas savukārt veicinās tālāku tautsaimniecības izaugsmi. Taču joprojām pastāv arī pretējas, lejupejošas ekonomiski - demogrāfiskas spirāles risks, kurā nelaime nes līdzi citas nelaimes. Ir jāatceras, ka iespēja saņemt jebkādu pensiju nav neatgriezeniski iekalta dabas likumu grāmatā, atbalsts vecumdienās ir daļa no daļēji rakstīta, daļēji nerakstīta sabiedriskā līguma, kas var izjukt, ja viena paaudze tam uzliek pārāk lielu slogu. Teorētiski ir iespējams visu novest līdz tādam kliņķim, ka pensiju nav vispār. Tā nav ne biedēšana, ne prognoze, vien atgādinājums, ka sabiedrības labklājība ir atkarīga no saprātīgas kolektīvas rīcības. Latvijai ir labas izredzes paaugstināt savu labklājību, taču arī īpaši lieli riski. Šo risku mazināšanai jau šobrīd būtu ārkārtīgi svarīgi samazināt starpību starp darbaspēka izmaksām uzņēmējiem un naudu, kuru darbinieki saņem uz rokas. Pensiju sistēmas ilgtspēja ir tieši atkarīga no mūsu valstij lojālu, darbaspējīgu cilvēku skaita dinamikas, jo būtu ļoti bīstami paļauties uz cerību, ka Latvija nepieciešamības gadījumā spēs piesaistīt tik imigrantus, cik vien vēlas un tas būs risinājums pensiju problēmai. Latvijas spējas nākotnē konkurēt par migrantu piesaisti būs diezgan vājas. Potenciālie imigranti šeit nebrauks, lai risinātu mūsu problēmas un uzturētu ilgt-nespējīgu sabiedrību, viņiem nākotnē būs ļoti daudz citu iespēju.

Ir viedoklis, ka ir vispirms jāsakārto "pienākumu" sadalījums starp speciālo un pamatbudžetu un tikai tad jāķeras pie pensiju sistēmas reformēšanas. Nenoliedzami, ir izdevumu posteņi, kuru atrašanās vienā vai otrā budžetā ir interpretācijas jautājums, varētu būt gan šā, gan tā. Taču šī retorika pieņem, ka pamatbudžeta izdevumi ir valdības untums, it kā tikai sociālā budžeta izdevumi dotu labumu sabiedrībai. Pensiju maksāšana nav vienīgā Latvijas valsts pastāvēšanas jēga, turklāt arī pensiju sistēmas ilgtspēju ietekmē valsts politika gandrīz jebkurā jomā - ekonomikas, infrastruktūras, izglītības, tieslietu, demogrāfijas. Visas šīs politikas ietekmē ekonomikas izaugsmi, dzīves kvalitāti, līdz ar to gan nākotnē sagaidāmo nodokļu maksātāju skaitu, gan nodokļu apjomu no viena maksātāja.

Dzīvosim ilgāk un veselīgāk

Šobrīd ir nevis jādiskutē par to, vai sākt 2014.gadā paaugstināt pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem, bet par to, kā noteikt grafiku pensionēšanās vecuma paaugstināšanai līdz 70 gadiem. Tas būtu ļoti ilga termiņa projekts, šī robeža varētu tikt sasniegta, ļoti provizoriski vērtējot, ap 2040.gadu. Uzreiz jāpiebilst, ka pensionēšanās 70 gados tobrīd nozīmēs pavisam kaut ko citu nekā nozīmētu šobrīd un sākotnējā emocionālā reakcija uz šo skaitli mēdz būt pārspīlēta, jo:

mainīsies darba saturs, fiziskas piepūles nozīme arvien samazināsies.

Cilvēkiem gadsimta vidū būs labāka veselība, pateicoties veselīgākam dzīvesveidam, pārtikai, labākai veselības aprūpei.

Tobrīd pensionēšanās vecumam tuvosies cilvēki, kuri jau sāka strādāt tirgus ekonomikas un informācijas tehnoloģiju laikmetā un iemaņu neatbilstība būs daudz mazāk izplatīta.

Būs izzudusi strukturālā bezdarba ģeogrāfiskā dimensija. Ziņa, ka Rīgā, vēl 4-5 pilsētās un to tuvumā dzīvojošo cilvēku īpatsvars krasi pieaugs, izklausās "nepareizi", taču tas nozīmē, ka nākotnē pieaugošs valsts iedzīvotāju īpatsvars baudīs labas darba, kultūras un izklaides, kā arī socializācijas iespējas. Prioritāte ir cilvēki, nevis apdzīvotas vietas.

Vēl jāpiebilst, ka pensionējoties 70 gadu vecumā gadsimta vidū, sagaidāmais pensijā vidējais pavadāmais laiks vienalga būs vai nu ļoti tuvs 20 gadiem un to var pat pārsniegt, zinātnes attīstībai sperot šobrīd grūti prognozējamus soļus. Tas ir ļoti ilgs laiks, tāpēc pie tā brīža demogrāfiskās struktūras finansēt pensijas pat no 70 gadiem nebūs viegli, taču, fiziski veselajiem un strādāt spējīgajiem darba tirgū pavadot apmēram 50 gadus, tā nebūs neiespējamā misija, kāda būtu pensiju nodrošināšana no 62 vai 65 gadu vecuma. Radīt skaidrību par pensionēšanās vecuma tālāku pieaugumu jau šobrīd ir nepieciešams gan tāpēc, lai nebūtu pārmetumu par solījumu pārkāpšanu un lai mudinātu cilvēkus apgūt iemaņas, kuras viņi var darba tirgū izmantot arī cienījamā vecumā.

Sabiedrības vairākums šobrīd ir pret pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, taču vairākums (66%, saskaņā ar 20.martā publicētas aptaujas datiem) ir arī pret liela mēroga imigrāciju un nešaubīsimies par to, kādas būtu atbildes uz jautājumiem par nodokļu paaugstināšanu vai tālāku pensiju indeksācijas atlikšanu. Taču labāk ir pieņemt lēmumus, nevis ļaut to dzīvei darīt mūsu vietā.