Pēteris Strautiņš: Ekonomika pāraugs parādu

22.02.2012

Aizvadītā gadā notika pavērsiens, kuru gandrīz neviens nepamanīja — valsts parāda attiecība pret iekšzemes kopproduktu sāka samazināties. Iespējams, ka vārdu salikums „parāds” un „samazinās” tik ļoti disonē ar intuitīviem priekšstatiem par realitāti, ka lasītāji šo ziņu uztvēra kā kļūdu. Taču tā nav kļūda. 2011.gada decembrī Finanšu ministrija paziņoja, ka šis koeficients ir nokrities līdz 38%. 2011.gada sākumā centrālās valdības parāda attiecība bija sasniegusi 39%.

Tātad samazinājums nav liels, bet pats svarīgākais ir pagrieziena punkta sasniegšana. Šī tendences lūzuma askētiskā minimālisma daiļumu visvieglāk ir novērtēt, atceroties, ka Starptautiskais Valūtas Fonds stabilizācijas programmas sākumā zīmēja Latvijai nākotni, kurā pat „bāzes” scenārijos parādu nastai bija jāsasniedz 90% no IKP vai pat vairāk. Tik dziļa ir bedre, kuras priekšā nobremzējām un tāpēc izmaiņu virziena maiņa ir tik svarīga. Lai uzreiz atbildētu uz iespējamiem papildjautājumiem, ir jāpiebilst, ka šajā gadījumā ir runa par t.s. vispārējās valdības, tātad arī pašvaldību parādu un rēķinot pēc metodoloģijas, kuru fiskālajiem gardēžiem tīk apzīmēt ar zīmju kopu „ESA95”. Šādi mērot, Latvijas parāds gada sākumā bija sasniedzis 45%. Attiecīgais koeficients situācijai 2012.gada sākumā vēl nav sarēķināts, bet nav jāšaubās, ka izmaiņu virziens ir tāds pats — uz leju. Vienkāršības labad (un tāpēc, ka par to ātrāk pieejami dati) turpmāk runāsim par centrālās valdības parādu, atšķirība nav tik liela, lai mainītu lietas būtību. Tāpat IKP un parāda attiecību sauksim vienkārši par parāda nastu, kuras grūtums ir atkarīgs gan no nastas lieluma, gan nesēja stipruma.

Nav neiespējami, ka parādu nastas smagums tuvākajā nākotnē atkal uz brīdi pasliktināsies, ja notikumu gaita Eiropā aiziet pa pašu slidenāko taciņu. Dzīvojot jau piektajā pasaules finanšu krīzes gadā, jārēķinās, ka var notikt jebkas, taču pieņemsim, ka notikumi attīstīsies saskaņā ar bāzes scenāriju. Nevar izslēgt, ka līdz žurnāla nodrukāšanas brīdim jau būs noticis pretējais, taču nevar par nākotni runāt, vienlaikus runājot par visiem scenārijiem, jānošķir ticamākais no mazāk ticamā.

Pats parāds 2011.gada laikā nav mazinājies, gluži otrādi, tas ir pat pieaudzis, pirmo reizi pārsniedzot piecu miljardu latu atzīmi. Taču šajā laikā ir pieaugusi ekonomika. Raksta tapšanas brīdī (janvāra vidū) pieejamā informācija liecināja, ka reālais ekonomikas pieaugums 2011.gadā bijis starp 5.5% un 6.0%. Parāda nastas lielumu nosaka ne tikai reālās, bet arī nominālās kopprodukta izmaiņas, kuras ietekmē arī cenu dinamika. Tas tāpēc, ka, reiz nauda ir aizdota, parāds netiek indeksēts pret inflāciju, varētu teikt, ka tas ir nomināli „iesaldēts”. Negaidīts inflācijas kāpums tātad ir aizņēmēja ieguvums. Nominālā izteiksmē rēķinot, kopprodukts pērn kļuva par desmito tiesu lielāks.

Parāda nastas samazināšanās no 39%% līdz 38% no kopprodukta var nešķist nekas īpašs. Taču parēķināsim, kas ar šo attiecību notiks, parādam paliekot nemainīgam, bet ekonomikai turpinot augt (kāpēc gan ne?). Pārāk neiedziļinoties niansēs, centrālās valdības parāds šobrīd ir ap 5.3 miljardiem latu, bet iekšzemes kopprodukts 2011.gadā bija ap 14.1 miljardu latu. Izvirzīsim samērā piesardzīgu pieņēmumu, ka Latvijas kopprodukta reālais pieaugums šajā desmitgadē būs 4% un vēl par 2% gadā augs cenas. Skaidrs, ka būs visādas īstermiņa svārstības, bet nebūsim sīkumaini. Šādi turpinoties lietu plūdumam, parāda nasta 2020.gadā būs samazinājusies līdz 22%. Sekojošajā desmitgadē ekonomikas pieaugums visdrīzāk būs nedaudz lēnāks tobrīd jau dziļi ielaisto demogrāfisko kaišu dēļ, pieņemsim, ka 3% gadā, bet parāda nasta tomēr turpinās samazināties, līdz 14%.

Jau šobrīd parāda līmenis Latvijai ir tāds, ka ar to var sadzīvot bez milzu grūtībām. Ir valstis, kuras šādu parāda līmeni uztur absolūti brīvprātīgi. Norvēģijas parādu nasta ir virs 40%, kaut arī valstij ir milzīgi aktīvi, ar kuriem šo parādu varētu jebkurā brīdī dzēst. Varbūt Norvēģija to dara tāpēc, lai nodrošinātu likviditāti savam finanšu tirgum, kurā valsts obligācijas kā bezriska aktīvs spēlē neaizvietojamu lomu. Norvēģijas neto parāds 2010.gadā bija mīnus 151% no IKP, citiem vārdiem, valsts finanšu aktīvi par šādu summu pārsniedza parādus. Latvijas neto parāds arī ir mazāks par bruto parādu, bet tas diemžēl nav negatīvs skaitlis, 2011.gada sākumā centrālajai valdībai tas bija 30% no kopprodukta. Ja mēs saskaitītu Latvijas valsts mazāk likvīdos aktīvus, pirmkārt jau mežus, kas ir vairākus miljardus latu vērti, tad kopējā bilance visdrīzāk būtu pozitīva arī mūsu valstij. Tas nekādā ziņā nav pamudinājums pārdot mežus, lai segtu parādu. Vēl varētu piebilst, ka iepriekšējās desmitgades sākumā, kad uz visnotaļ jau optimistisku nākotnes projekciju pamata šķita, ka ASV valsts parāds nākotnē varētu tikt pilnībā atmaksāts, tas pat tika uztverts kā drauds un tika izmantots kā arguments vērienīgai nodokļu samazināšanai.

Tātad — valsts parāds nebūs jāatdod, ja mēs to īpaši nevēlēsimies. „Paņemšanas un uzņemšanas” filozofijas piesātinātos sabiedriskās domas nostūros ideja par parāda neatdošanu tiek uztverta kā neatņemams patriotisma atribūts. Taču valstij, lai neatdotu parādu, neviens nav jāuzmet. Izsniedzot kredītu ģimenei, atmaksa parasti tiek plānota tā, lai aizņēmēja darba mūža gaitā nauda tiktu atdota. Turpretim valsts var parādu pārfinansēt teorētiski bezgalīgi, jo visu laiku dzimst jauni cilvēki. Pat viņu skaitam samazinoties (kas bez šaubām nav vēlams), ekonomika var kļūt lielāka, pateicoties darba ražīguma kāpumam.

Turklāt nav jau teikts, ka parāds nesamazināsies. Latvija ir parakstījusies zem Eiropas kopējas apņemšanās strukturālo budžeta deficītu nākotnē veidot ne lielāku par 0.5% no IKP, šī vienošanās gan vēl jāapstiprina Saeimai. Vārds „strukturālais” šajā kontekstā nozīmē deficītu, kas koriģēts pret biznesa cikla efektiem, kuri valsts finanšu bilancei liek dažkārt izskatīties labākai, citreiz — sliktākai nekā tā ir patiesībā. Taču šeit neparādās vārds „primārā bilance”, kas būtu budžeta bilance pirms procentu maksāšanas par valsts parādu. Tā kā procenti par valsts parādu tuvākajā nākotnē varētu veidot starp 1% un 2% no kopprodukta (2010.gadā tie bija 1.4%), tad šāds nākotnē būtu deficīta līmenis, pie kura parāda apjoms nemainās, kad maksājam procentus, bet nemazinām pamatsummu. Ekonomikas ciklā izlīdzinātais vidējais deficīta līmenis 0.5% no IKP jau nozīmētu pakāpenisku parāda samazināšanos. Ja šādas saistības esam uzņēmušies, nav šaubu, ka tās būs jāpilda, jo gribas taču būt Eiropas kodolā.

No mūsu pašu finansiālās stabilitātes viedokļa parāda atdošana vai strauja samazināšana nav degošs uzdevums. Parāda nasta zem 40% valstij ar samērā strauji augošu un diversificētu ekonomiku, kāda ir Latvija, nekādā ziņā nav uzskatāma par stabilitāti apdraudošu. Par mīnusu uzskatāms apstāklis, ka vairāk nekā puse parāda ir ārvalstu valūtā. Šobrīd vislabākā situācija parādu apkalpošanā ir valstīm, kuru parādi ir valūtā, kuru tās pašas izlaiž. Tāpēc Zviedrija maksā mazākus procentus nekā Somija, Dānija — mazākus nekā Austrija, tātad attīstītām Eiropas valstīm šobrīd ir pat izdevīgi atrasties ārpus eiro zonas. Tas vēl nenozīmē, ka mums atrašanās ārpus eiro zonas samazinās parādu apkalpošanas izmaksas, jo jebkurā gadījumā parāds galvenokārt ir valūtā, kuru nevaram nodrukāt. Ja mēs paliekam ārpus eiro zonas, tad parāda īpatsvaru, kas ir latos, varētu pakāpeniski palielināt, taču ierobežoto iekšzemes resursu dēļ straujas izmaiņas būtu grūti panākamas.

Vai par spīti tam, ka parādu nasta samazināsies, nesamazinoties pašam parādam, mums tomēr vajag censties samazināt arī pēdējo vai vismaz darīt to vairāk nekā izriet no starptautiskajām saistībām? Es teiktu, ka nē, jo Latvijā ir daudz iespēju naudu ieguldīt ar atdevi, kas būs lielāka par parāda apkalpošanas izmaksām. Var minēt kaut vai ieguldījumus infrastruktūrā, dzimstības veicināšanā.

Citiem vārdiem, ja pietiekami cītīgi trenēsim muskuļus, varēsim celt un nest vairāk.