Pēteris Strautiņš: Vai Latvijai ir veiksmīga vai neveiksmīga ekonomika?, tvnet.lv

15.02.2012

Ja apakšvirsrakstā minēto jautājumu uzdotu lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, atbilde būtu visai skaidra un paši labi ziniet, kāda. Man pašam uz šo jautājumu nekad nav bijis viegli atbildēt un, rakstot šīs rindiņas, tas kļuva vēl grūtāk. Taču, tā kā vienkāršotas un kategoriskas atbildes uz komplicētiem jautājumiem parasti nodara vairāk ļauna nekā laba, atļāvos šīs pārdomas tomēr publicēt.

Ja mēs paskatāmies uz kopējo izaugsmes dinamiku Latvijā kopš 1995.gada, būtu grūti apgalvot, ka esam neveiksmīga ekonomika. Tā kā šajā gadījumā attēls ir izteiksmīgāks par vārdiem, pievienotajā grafikā parādītas Baltijas valstu un visas Eiropas Savienības IKP izmaiņas attiecībā pret 2000.gadu kā atskaites punktu (tātad, te ir runa par vēsturisko dinamiku nevis salīdzinošajiem labklājības līmeņiem).

Starpība starp Baltijas valstu izaugsmes tempiem šajā periodā ir daudz mazāka, nekā varētu padomāt, priekšstatus gūstot tikai Latvijas sabiedrībā "vispārzināmām patiesībām" un neaplūkojot statistikas datus. Savukārt izaugsme Eiropas Savienībā kopumā, kuru pamatā nosaka notikumi t.s. vecajās dalībvalstīs, ir knapi pamanāma uz Baltijas tīģeru fona. Šīs līknes ļauj arī izvērtēt t.s. Dižķibeles vēsturisko kontekstu. Krīze un to radījušais nekustamo īpašumu burbulis nodarīja daudz ļaunuma, šajā laikā ir izšķiests daudz naudas neproduktīvām investīcijām, pārspīlētais mājokļu cenu kāpums veicināja emigrāciju treknajos gados, bet bezdarba kāpums - plānajos. Taču, par spīti šīm aplamībām, Latvijas ekonomika šobrīd ir divreiz lielāka nekā deviņdesmito gadu vidū. Pasaulē nav daudz valstu, kurās IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju šajā periodā bijis lielāks. Tādas ir atrodamas tikai starp pārējām Baltijas valstīm, derīgo izrakteņu ieguvi strauji palielinājušajām valstīm, kā arī zemēm, kurās izaugsmi stimulēja masveidīga urbanizācija, kā Ķīnā.

Varēja būt labāk

Vienlaikus nav šaubu, ka ļoti daudz iespēju ir palaists garām, ka varēja būt daudz labāk, varējām augt vienmērīgāk, galu galā nonākot augstākā punktā. Kas ir īpaši svarīgi - pieļautās kļūdas profesionālās un augstākās izglītības politikā, demogrāfiskajā politikā vēl nav pilnībā izpaudušās attiecībā uz mūsu izaugsmes potenciālu. Ja kopumā kopš 1995.gada Igaunijas pieauguma temps ir bijis ļoti līdzīgs mūsējam, tad šajā desmitgadē starpība starp dzīves līmeni abās valstīs drīzāk kļūs lielāka nevis mazāka. Labklājības līmenis augs gan šeit, gan tur, runa ir tikai par tempa atšķirībām. Tā kā atrašanās līdzās veiksmīgām nevis neveiksmīgām valstīm varbūt apdraud pašapziņu, bet visādi citādi palīdz, nevajadzētu igauņu panākumus pārāk skaust, taču jāmācās no viņiem ir.

Cits ļoti būtisks aspekts - vai 1995.gads ir īstais atskaites punkts? Es teiktu, ka drīzāk jā nekā nē, skaidri apzinoties, ka tas nav vienkāršs jautājums.

No vienas puses, deviņdesmito gadu vidus bija tas brīdis, kad konkurence bija "sašķirojusi" padomju industriālo mantojumu tajā, kuram bija nākotne un tajā, kuram nebija. Taču nav šaubu, ka stāsts ir daudz sarežģītāks. Šķirošanu pamatā noteica faktori, kurus Latvija tobrīd nevarēja ietekmēt, bet bija arī svarīgi izņēmumi.

Pie pirmajiem pieder ne tikai padomju laikā sabūvētās industrijas tehnoloģiska atpalicība (lai arī ne visaptveroša, tā kopumā bija dziļa), bet arī globāli konkurētspējīgu produktu trūkums, vāja vai nekāda izpratne par uzņēmumu vadīšanu tirgus apstākļos, mārketingu, kā arī visaptverošs finanšu resursu trūkums deviņdesmitajos gados. Nevarēja prasīt no tikko atjaunotās valsts spēju šīs problēmas acumirklī atrisināt. Tajā pat laikā nozīmīgu lomu spēlēja arī ļaunprātīga rīcība no uzņēmumu vadītāju puses, valsts politikas kļūdas un brīžiem pat vandālisms pret uzņēmumiem un nozarēm, kas tika uztverti kā svešas varas simboli un bastioni. Bija uzņēmumi, kas bija nolemti neveiksmei, bija tādi, kurus varēja glābt, bet kuru vairs nav. Tā ir ļoti interesanta un komplicēta tēma, par kuru vajadzētu uzrakstīt rūpīgu pētījumu, jo skaidrība veicinātu ne tikai sabalansētu vēstures izpratni, bet arī lietišķu diskusiju par industriālās politikas iespējām nākotnē. Taču to nevajadzētu darīt cilvēkiem, kuri spēj pieņemt tikai vienkāršas patiesības.

Domāju, ka no veco laiku mantojuma būtu saglabāts vairāk, ja sabiedrība un politiskā elite tajā laikā vairāk domātu, kā panākt, lai notiktu kaut kas labs, nevis censtos novērst kaut ko sliktu. Tādu uzņēmumu kā VEF varbūt varēja daļēji glābt, steidzīgi privatizējot kādam lielam ārvalstu elektrotehnikas uzņēmumam, bet stiprākas bija bažas, ka ārzemnieki visu nopirks un likvidēs, lai nebūtu konkurentu - tātad bezgalīgs naivums un paranoja vienlaicīgi.