Pēteris Strautiņš: Tautai ir tiesības skatīties kvalitatīvu teātri

09.08.2010

Politika ir teātris, jo īpaši brīžos, kad tā aktieriem jāstājas vēlētāju stingrās, bet kaprīzās tiesas priekšā. Nevar no politiķiem prasīt, lai viņi kā grāmatveži bezkaislīgi rēķinātu katra lēmuma ieguvumu un kaitējumu bilanci valstij un skaidrotu to vēlētājiem ar ledusauksti racionāliem argumentiem.

Politiķus, kuri ir absolūti vaļsirdīgi par to, kas notiks pēc vēlēšanām, nemēdz ievēlēt, lai cik gudri, godīgi un čakli viņi būtu. Sabiedrība rada pieprasījumu, kas politiķiem ir jāapmierina, bet vēlētāji ir tikai cilvēki, kuri labprāt ignorē nepatīkamas dilemmas. Kaut kā nespēju atcerēties pērn notikušas demonstrācijas, kurās cilvēki prasītu samazināt pabalstus un palielināt nodokļus, lai saglabātu labklājības pieauguma iespējas nākotnē, kaut arī 2009.gadā šī izšķiršanās bija ļoti nepārprotama un diemžēl joprojām nav pilnīgi zaudējusi aktualitāti. Ja vidējam Latvijas iedzīvotājam vēl priekšā vairāki desmiti dzīves gadu, kāpēc apdraudēt tos īslaicīgu ilūziju uzturēšanai? Ja politiķiem ir grūti pieņemt tālredzīgus lēmumus, palīdzēsim taču!

Lielākā daļa vēlētāju šādi nedomā vai vismaz nesaka, kam sekas ir vienas un tās pašas. Taču no valsts vīriem un sievām var sagaidīt un prasīt, lai viņi spēles aizrautībā nezaudētu galvu un galīgi neaizmirstu par valsts ilglaicīgajām interesēm. Tas jo īpaši attiecas uz tādu ļoti specifisku teātra žanru kā politika valstī, kurā tiek īstenota Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) programma. Šīs lugas scenārijs ir labi zināms, jo dažādās valstīs jau ir izspēlēts desmitiem reižu. Tās dramaturģiskais kodols ir sekojošs. Kāda ar lielām ambīcijām apveltīta tauta tērē vairāk nekā ir nopelnījusi, pārāk daudz aizņemoties privātajam sektoram, valstij vai abiem (kā Grieķijā). Taču kādā brīdī aizdevēji saprot, ka vēl vairāk naudas aizdot nebūtu prātīgi, turklāt arī izrāda interesi par iespēju atgūt jau iepriekš aizdoto.

Šādā situācijā neatliek nekas cits kā vērsties pie palīdzības pie SVF. Ierodas fonda eksperti un konstatē, ka valstij ir jāsamazina savi tēriņi un/vai jāpalielina nodokļi, vai nu tāpēc, ka tās līdzšinējais valsts aizņemšanās temps nav ilgtspējīgs vai tāpēc, ka iepriekš notikusī privātā sektora aizņemšanās bija "uzpumpējusi" nodokļu ieņēmumus, radot maldīgu priekšstatu par reālo budžeta situāciju. Latvijā bija otrais variants, budžeta ieņēmumu puse strauji izlaida gaisu Patiesības Brīdī pēc Volstrītas investīciju bankas Lehman Brothers aiziešanas pa veļu taku 2008.gada septembrī.

Veikt to, ko smalki dēvē par budžeta "konsolidāciju", nevienam nepatīk, bet, lai lēmumus tomēr varētu pieņemt, tos pamato ar nepieciešamību izpildīt SVF prasības. Fonda eksperti ļoti labi to apzinās, neapvainojas un iespēju robežās pat sadarbojas kopējo māksliniecisko mērķu sasniegšanā. Kādu laiku šī taktika strādā, taču rada prognozējamu neapmierinātību ar fonda "nerēķināšanos ar mūsu valsts specifisko situāciju", "augstprātību" un tamlīdzīgiem netikumiem. Tas savukārt rada iespēju izpaust savu māksliniecisko talantu spēlmaņiem, kuri sola atpestīt valsti no svešzemju kundzības.

Nesen notikušajās parlamenta vēlēšanās Ungārijā tauta viņu talantu novērtēja, bet aktieri bija tā iekarsuši, ka nespēja apstāties pat pēc vēlēšanām, līdz fonds bija spiests pateikt: "finita la comedia!" un doties prom. Pagaidām tur nekas briesmīgs nav noticis. Pēc attiecību saraušanas ar SVF forinta kurss ir nedaudz samazinājās, procentu likmes pieauga, bet dzīve turpinās. Taču tas nav atrisinājis nevienu no Ungārijas fundamentālajām problēmām, bet ir padarījis valsti neaizsargātāku pret jaunām vibrācijām finanšu tirgos. Tās var būt negaidītas, kā liecina aizvadīto trīs gadu pieredze. Finanšu krīzes vienmēr ir negaidītas visiem, izņemot dažus tajā brīdī nemīlētus praviešus, jo, ja krīzes būtu prognozējamas, tās jau būtu notikušas ātrāk, respektīvi, nebūtu notikušas, jo laikus tiktu novērsti tās izraisošie faktori.

Esmu saņēmis jautājumu — vai Latvijai būs tikpat drosmes, cik Ungārijai? Ar drosmi es saprastu tādu riska uzņemšanos, kurai ir kāds pozitīvs mērķis, es šādu mērķi šajā kontekstā neredzu. Uzņemties risku pašapliecināšanās dēļ ir bērnišķīgi. Tas nenozīmē, ka nekad nevar rasties situācija, kad valsts interesēs ir ignorēt SVF ieteikumus, fonds ir kompetenta institūcija, bet ne nekļūdīga. Tomēr fonda viedoklis par Latvijā notiekošo līdz šim kopumā ir izrādījies pamatots. Ja mūsu pašu valdības 2005.-2008.gadā tikpat ļoti satrauktu Latvijas ekonomikas nākotne, kā tā satrauca SVF, tad mūsu dzīve šobrīd būtu daudz labāka.

Iespējams, ka šobrīd SVF vērtējums par mūsu ekonomikas turpmāko virzību ir nedaudz par pesimistisku, attiecīgi tā nosauktais nepieciešamais konsolidācijas apjoms 2011.gada budžetam — pārspīlēts. Fonda eksperti nezina daudzas mazās sviras un ritentiņus mūsu tautsaimniecības dzīlēs, kas to kustina uz priekšu, tāpat viņiem nav tikpat smalkas izpratnes kā vietējiem par to, cik lielā mērā kuriem datiem var ticēt. Taču fonda ekspertus savukārt mazāk ietekmē vietējā ekonomiskā folklora, kas treknajos gados vilka neceļos pat tos, kuri centās uz apkārt notiekošo skatīties kritiski, arī analītiķi ir tikai cilvēki. Līdz šim SVF ir atzinis savas kļūdas prognozēs, attiecīgi koriģējis rekomendācijas un par to katrs var pārliecināties ziņojumos par Latviju, kas ir pieejami fonda mājas lapā (www.imf.org). Diemžēl es neredzu šādu savu līdzšinējo radošo sasniegumu izvērtējumu no aktieriem, kas vēlas spēlēt galvenās lomas mūsu politiskā teātra nākamajā četru gadu cēlienā.