Pēteris Strautiņš: "Visi uz veikaliem!", Diena.lv

09.03.2010

Viena lieta ir runāt par ekonomikas zemāko punktu, cita — taustīt tā aprises statistikas datu mudžeklī.

Mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugums janvārī par 4% vēl neko nepierāda, taču neoficiālas ziņas par PVN ieņēmumiem februārī, kā arī patērētāju noskaņojuma uzlabošanās liecina, ka janvāris visdrīzāk nebija izņēmums. Eksports ir audzis jau no pērnā gada 2.ceturkšņa, tāpēc, ja pārvarēta arī patēriņa lejupslīde, jau ar lielu varbūtību var runāt par 2009.gada 4.ceturksni kā periodu ar mazāko (sezonāli izlīdzināto) IKP apjomu un ekonomikas izaugsmes atsākšanos 2010.gada sākumā. Lielākās bažas šobrīd ir par to, kā janvāra milzīgo apkures rēķinu maksāšana būs ietekmējusi patēriņu martā.

Pat, ja recesija tiešām beigusies, tas nenozīmē krīzes beigas visās tās izpausmēs, jo bezdarba skarto ģimeņu lielāko grūtību laiks ir tieši ekonomikas izaugsmes perioda sākums, kad nodarbinātība pēc inerces vēl turpina samazināties, bet uzkrājumi un pabalsti izsīkst.

Turklāt, vai šajā brīdī nebūtu jāsavelk piere bargā izteiksmē un pravietiski jānodimdina, ka runāt par iespējamu izaugsmes atsākšanos ir kaitīgi, joprojām gana nedarām strukturāli reformējoties un inovatīvi ceļot darba ražīgumu ar augstu pievienoto vērtību?

Ļoti labi saprotu dažu labi gribošu cilvēku bažas par to, vai krīze ir bijusi pietiekami ilga, jo reformas mūsu valstī taču sākas tur, kur beidzas nauda. Taču neticu, ka latviešu tauta ir nolemta pie labām lietām nonākt tikai caur nelaimi. Ja tā ir stratēģija, tad ļoti riskanta. Ir valstis pasaulē, kurām krīze ir vienīgā pazīstamā eksistences forma, taču tas nav palīdzējis veikt daudz strukturālu reformu un šobrīd Latvijā arvien labāk var saprast, kāpēc. Negatīvo emociju pārslodze ir laba augsne dažādām šamaniskām, drīzāk deviņdesmitajiem gadiem piederīgām idejām par ekonomikas «glābšanu». Diez vai šobrīd Latvijai vajadzētu izmēģināt tā laika Ukrainas vai Baltkrievijas «attīstības modeli», eksperimentējot ar naudas vērtību.

Negribētu arī turēt latviešu aizdomās, ka viņi vēlas dzīvot trūcīgi vai arī nesaprot, ka labi nopelnīt var labi strādājot. Darba ražīgums iepriekšējā desmitgadē kopumā auga strauji. Turklāt šobrīd, liela bezdarba apstākļos ekonomikas galvenais «pudeles kakls» ir nepietiekami plašais starptautiski pārdodamu produktu klāsts, dažos gadījumos attiecīgu tehnoloģisku iekārtu, dažkārt tehnisko prasmju, dažkārt tirgzinības nerva trūkums vai kāda mistiska kombinācija starp šiem faktoriem. Priekšnosacījumi eksporta apjoma un daudzveidības palielināšanai ir un vienkārši jāļauj laikam paveikt savu svētīgo darbu. Nav šaubu, ka sabiedriskais sektors var efektīvāk darīt to, kas tam jādara un nedarīt lietas, kas tikai traucē, taču nekādas valsts strukturālās reformas uzņēmēju vietā nepaveiks viņu darbu un pie rociņas neaizvedīs uz citu valstu tirgiem.

Vai «vieglprātīgi» atklājot tautai un politiķiem ekonomikas nākotnes izredžu optimisma elementus, raksta autors tos nevilina fiskālās vieglprātības purvā? Vai šobrīd prioritātei nav jābūt pēc iespējas ātrākai skaidrības radīšanai par nākamā gada budžeta deficīta samazināšanas ceļiem? Skaidrība noderētu, taču pesimisms noteikti nepalīdzēs tuvināt budžetu līdzsvaram. Pie lielas vai pat lielākās budžeta deficīta daļas šobrīd ir vainojams tieši pārmērīgais patērētāju pesimisms. Daudzas ģimenes iztērē visu, ko nopelna, ja vien vispār ko nopelna, taču citas strauji palielina uzkrājumus un dzēš parādus, bieži apsteidzot atmaksas grafiku. Šāda personisko bilanču sakārtošana nenoliedzami palielina ekonomikas nākotnes perspektīvas, taču, netērējot naudu, mēs atņemam citiem darbavietas un valstij nodokļus. Turklāt laiks fizikā rit tikai uz priekšu un dzīvi ietaupīt nevar, tā ir jābauda šobrīd.

Ja krīzes sākumā patēriņa kritums bija neizbēgams un pat vēlams, jo to varēja uzturēt tikai tālāka ne tikai valsts, bet arī privāto parādu vairošana. Šobrīd jau Latvijas sabiedrība kā kopums nopelna vairāk, nekā tērē. Tāpēc tagad visi dosimies iepirkties un ar naudas šķindoņu baidīsim prom ekonomikas krīzes rēgus. The show must go on!