Pēteris Strautiņš: "Neesmu pret cukura ražošanu, taču ekonomika nav muzejs", Diena.lv

20.01.2010

Es nekad neesmu bijis par vai pret cukura ražošanu. Es vispār neesmu par vai pret jebkuras preces vai pakalpojuma ražošanu. Taču es vienmēr esmu bijis pret priekšstatu par ekonomiku kā muzeju, kurā ir pēc iespējas jāsaglabā viss tāpat, kā ir bijis līdz šim.

TAUTAS BALSS RAKSTĪJA

Atklāta vēstule komentētājam P.Strautiņam par cukura ražošanu

Ekonomika nav muzejs, tā ir dinamiska sistēma. Lai to izprastu, ir, pirmkārt, jādomā par vispārējiem šo sistēmu organizējošiem principiem, nevis taustāmām parādībām – cukurbietēm, dzelzceļu vai datoriem. Labklājību pirmām kārtām nerada ražošana, bet gudri uzrakstīti spēles noteikumi, kas rada precīzus, labklājību veicinošus ekonomiskos stimulus, preču vai pakalpojumu ražošana ir tikai sekas.

Ne visa ražošana ir «laba». Ražošanas procesā ir iespējams gan radīt jaunas vērtības, gan iznīcināt tās, palielināt sabiedrības labklājību vai samazināt to. Vērtība tiek iznīcināta, ja ražošanā izmantotā cilvēku laika, izejvielu, enerģijas un finanšu resursu vērtība ir lielāka par produkta vērtību. Drošākais veids, kā veicināt ražošanu, kas padara sabiedrību nabadzīgāku, ir ražošanu subsidēt. Ja uzņēmums nevar par tirgus cenām iepirkt izejvielas un citas ražošanā nepieciešamās lietas, kā arī samaksāt cilvēkiem algu, tas ir signāls, ka šim uzņēmumam kaut kas ir jāmaina — produkti, tirgi, ražošanas metodes. Ja tas nav iespējams, darbība jāpārtrauc un jādod vieta citiem. Cukura ražošana Latvijā bija iespējama, tikai pateicoties ļoti lielam valsts atbalstam subsīdiju un importa ierobežojumu veidā. Tāpēc ir nepareizs apgalvojums, ka cukura ražošana tika sagrauta, gluži otrādi, tās eksistence tika mākslīgi paildzināta.

Ar subsīdijām var padarīt rentablas visbezjēdzīgākās darbības, kaut vai banānu audzēšanu siltumnīcās. Taču subsīdijas vājina citus uzņēmumus, kas darbojas brīvas konkurences apstākļos, jo tā nozīmē lielāku nodokļu slogu un/vai sliktākus valsts pakalpojumus. Ne mazāk svarīgi — šie uzņēmumi rada konkurenci par darbiniekiem ar uzņēmumiem, kuriem valsts atbalsta nav. Cukura nozares pastāvēšanas beigu posmā Latvijā bija izteikts darbinieku deficīts, kas kavēja citu, bez valsts atbalsta konkurētspējīgu nozaru attīstību. Atceros, ka pēc paziņojuma par cukurfabriku slēgšanu vismaz divi Jelgavā strādājoši mašīnbūves uzņēmumi paziņoja par gatavību pieņemt darbā simts un vairāk cilvēku no cukurfabrikas. Liepājas uzņēmumi tajā laikā meklēja darbiniekus cietumos un Latvijas tālākajos nostūros.

Šobrīd Latvijā ir bezdarbs, bet ekonomiski nepamatotas ražošanas turpināšana vai atjaunošana nevar būt ilgtspējīgs risinājums, jo tā palielina bezdarbu citur. Risinājums ir tikai konkurētspējīgai uzņēmējdarbībai, tai skaitā ražošanai labvēlīgas vides radīšana, kas ietver pēc iespējas zemākus nodokļus. Tādas lauksaimniecības nozares kā piena lopkopība un atsevišķos novados arī graudu audzēšana, arī kartupeļu audzēšana un vēl citas prasmīgu saimnieku izpildījumā Latvijā var būt rentablas un konkurētspējīgas bez subsīdijām.

Nākotnē lauksaimniecība kļūs izdevīgāka, jo pasaules iedzīvotāju skaits un labklājība pieaug. Pārtika ir un būs viena no galvenajām mūsu eksporta precēm. Dažu produktu ekonomiski konkurētspējīgai ražošanai mūsu dabas apstākļi ir piemēroti, bet cukurbietes un cukurs pie tiem nepieder, kaut arī to ražošana Latvijā neapšaubāmi ir tehniski iespējama. Piebildīšu, ka neesmu principā pret jebkādu valsts atbalstu lauksaimniecībai, jo tas var sasniegt arī sociālus mērķus. Taču šim atbalstam jābūt pamatā vērstam tieši uz reģionālās attīstības mērķu sasniegšanu, nevis atsevišķu kultūru ražošanu.

Šobrīd cukura politika tiek veidota Eiropas Savienībā kopumā un cukura cenu Latvijā būtiski neietekmē cukura ražošanas esamība vai neesamība Latvijā. Tāpēc pašreizējās ekonomiskās krīzes apstākļos, ļoti iespējams, labklājības līmeni cukura nozares saglabāšana būtu ietekmējusi pozitīvi, būtu nedaudz mazāks bezdarba līmenis. Tirdzniecības bilance būtiski neatšķirtos no pašreizējās, jo šo bilanci ilgākā laika posmā neietekmē atsevišķu produktu ražošana vai imports, bet gan finanšu plūsmas. Šobrīd tirdzniecības bilance ir pozitīva, jo Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi šobrīd samazina parādus, ierobežojot patēriņu, tātad arī importa produktu pirkšanu. Ilgākā laika posmā Latvija importēs apmēram tikpat daudz, cik eksportēs. Eksports nav pašmērķis, tā jēga ir nopelnīt naudu, ar ko samaksāt par eksportu.

Nozare Latvijā tika likvidēta, jo tās vadošie spēlētāji — Liepājas un Jelgavas cukurfabrikas šādi lēma, apzinoties, ka Eiropas cukura tirgus pakāpeniski tiks liberalizēts un šādos apstākļos cukura ražošanai Latvijā nav nākotnes. Ir apsveicami, ka nozares slēgšana varēja notikt, fabriku īpašniekiem, strādniekiem un cukurbiešu audzētājiem saņemot lielas kompensācijas. Tieši cukura ražošanas pārtraukšanas brīdī pozitīvi bija vērtējama arī iespēja šajā procesā iesaistītajiem cilvēkiem pievērsties aktivitātēm ar labāku nākotnes perspektīvu. Šobrīd vērojamā ekonomikas krīze, kuras dziļumu neviens neprognozēja, padara notikušās pārmaiņas mazāk pievilcīgas. Taču nav šaubu, ka tālākā nākotnē nācijas labklājību veidos specializācija nozarēs, kurās ir vislabvēlīgākie konkurētspējas priekšnosacījumi. Te var nosaukt jau minēto piena lopkopību, mašīnbūvi, kokapstrādi, transporta un informācijas tehnoloģiju pakalpojumus, farmāciju un citas nozares.

Pēc dažiem gadiem darbinieku Latvijā atkal trūks. Tad arguments par darbavietu radīšanu atkal apgriezīsies ar kājām gaisā — kāda uzņēmuma nodarbinātie cilvēki nevar vienlaikus strādāt citur, jo vairāk vērtības uzņēmums var radīt ar mazāku cilvēku skaitu, jo labāk visai sabiedrībai. Tas ir tas pats pieminētais augstais darba ražīgums, radot lielu pievienoto vērtību uz strādājošo, kas neapšaubāmi ir atslēga labklājības pieaugumam.