Pēteris Strautiņš: "Latvijas eksports būs smags", Citadiena.lv

03.01.2010

Ja cilvēka teikto ir vienlīdz patīkami lasīt neatkarīgi no tā, vai viedoklis ar viņu sakrīt vai atšķiras, tas par viņu liecina tikai labu.

Šāda doma ienāca prātā, lasot citadiena.lv Rīgas Ekonomikas augstskolas profesora Mortena Hansena Irish vs Latvian lessons. Mortens lasa latviski, tāpēc nedomājiet, ka es viņu aprunāju aiz muguras…

Runājot par Īrijas veiksmes stāstu un Latvijas iespējām to atkārtot, profesors raksta par priekšrocībām, ko Īrijai sniedzis tās eksporta bezsvara stāvoklis — šīs valsts ekonomikas izaugsmi lielā mērā virzīja informācijas tehnoloģijas.

Īrija atrodas Eiropas perifērijā, tāpēc, specializējoties, piemēram, „heavy machinery” jeb smagu un lielu iekārtu un mašīnu ražošanā, tā peldētu pret straumi, konkurētspēju samazinot transporta izmaksām.

No teiktā izriet secinājums — būtu jauki, ja arī perifērijā, taču Eiropas otrā malā esošās Latvijas eksporta nozares spētu rīkoties līdzīgi. Rakstā ir arī konstatēts, ka Latvijas izglītības sistēma un tās darbības rezultāts nespēj nopietni ieinteresēt tādas globālas kompānijas kā Dell, Microsoft, Oracle, kam jāpiekrīt.

Doma ir gan loģiska, gan saskan ar vienu no vadošajām pilsētu folkloras (urban legends – angļu val.) tēzēm — ekonomika arvien vairāk dematerializējas, tā arvien vairāk strādā nevis ar lietām, bet ar informāciju.

Taču šīs paradigmas zelta laiki ir pagājuši.

Jau 90.gadu interneta burbuļa laikā ļoti saprātīgs cilvēks vārdā Pols Krugmans redzēja idejas vājos punktus, un šajā pirms 13 gadiem publicētajā rakstā teiktais visumā attaisnojas. Faktiski visu izejvielu cenas ir augstākas pat dziļas pasaules ekonomikas krīzes brīdī, dažādi interneta saziņas portāli (Facebook, Twitter, Draugiem u.c.) aizņem lielu vietu cilvēku galvās, bet ārkārtīgi niecīgu daļu pasaules ekonomikā.

Informāciju var iezīmēt un pavairot uz datora ekrāna, to nevar izdarīt ar koka mājām.

Informācijas pārraides un apstrādes jaudas pieaug eksponenciāli, bet cilvēku spējas saražot enerģiju, pārtiku un dažādus ikdienā nepieciešamus materiālus – koku, metālu, plastmasas, pieaug daudz lēnāk. Globālās sasilšanas dēļ zemeslodes pārtikas ražošanas potenciāls varētu pat samazināties.

Taču pirms 20 gadiem neizmantotais IT komerciālais potenciāls bija ļoti liels. Īrijas panākumi 1987.-2007.gadā lielā mērā bija tālredzīgas plānošanas rezultāts, taču vienlaikus arī veiksme.

Gandrīz neviens negaidīja, ka IT nozares izaugsme, uz kuru īri bija likuši kārti, būs tik strauja.

Tāpat kā Īrijā, ar programmatūras eksportu Latvijā ir saistītas lielas cerības jau kopš 90.gadu sākuma, taču milzu panākumu tiešām nav bijis. Ir sekmīgi uzņēmumi, un katrs veiksmes stāsts ir apsveicams, taču kopumā šī nozare ir sagādājusi vilšanos.

IT pakalpojumi 2009.gada 1.pusē veidoja tikai 1.2% no preču un pakalpojumu eksporta.

Nesagaidu, ka IT nākotnē kļūs par eksporta līderi, taču arī nedomāju, ka tāpēc Latvijas perifērais novietojums mūs nolemj atpalicībai, ne tikai tāpēc, ka neticu ekonomikas masas izzušanas idejai, bet arī specifisku saimnieciski-ģeogrāfisku apstākļu dēļ.

Mūsu infrastruktūra ir izcili piemērota apjomīgu un smagu lietu pārvietošanai. Reiz intervijā žurnālam Kapitāls LDz valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis norādīja, ka pa Baltijas valstu dzelzceļiem pārvadā apmēram ¼ daļu no visa pa ES dzelzceļiem pārvadāto kravu apjoma, tātad Latvijā apmēram 1/10 daļu. Ievērojamās tranzīta straumes līdzfinansē infrastruktūras attīstību un uzturēšanu, tātad samazina transporta fiksētās izmaksas, kā arī uztur pārvadājumu apjomu, kas nodrošina zemas mainīgās izmaksas. Turklāt pašas tranzīta plūsmas var būt apstrādes rūpniecības darbības objekts. Ja jau cauri mūsu valstij uz Rietumiem ceļo Krievijas tērauda plātņu ruļļi, kāpēc tos šeit nesagriezt gabalos, nepārstrādāt caurulēs un citos kaut vai salīdzinoši vienkāršos produktos?

Noteikti nedomāju, ka Latvija var kļūt bagāta, tikai ražojot arvien lielāku un lielāku preču masu. Mēs esam bagātīgi apveltīti ar nākotnes pasaulē visdeficītāko resursu — lauksaimniecībā izmantojamo zemi, bet ar to naudu pelnīs tikai daži procenti valsts iedzīvotāju. Virzība tikai un vienīgi uz kapitālintensīvāku ražošanu rūpniecībā ļautu radīt lielu pievienoto vērtību uz strādājošo, bet ienākumi tad galvenokārt aizietu kapitāla īpašniekiem. Tāpēc valsts iedzīvotāju zināšanas un prasmes būs galvenais bagātības avots. Par laimi, šīs zināšanas noder ne tikai „zināšanu ekonomikā”, ar ko parasti saprot informācijas apstrādi, tās var iekļaut arī taustāmās un dažkārt pat ļoti smagās lietās.

Atšķirībā no Ķīnas un citiem zemu izmaksu bubuļiem, Latvija ir valsts ar senām industriālām tradīcijām. Tāpēc mūsu ekonomiku var virzīt arī paaudzēs attīstītas amatnieciskas prasmes, smalka lietu izjūta, kas ir „pareizināta” ar mūsdienu tehnoloģijām. Nesen apmeklētu uzņēmumu vidū kā piemērs nāk prātā Ieriķos nesen darbu uzsākusī koka māju ražotne Dores Fabrika, šis uzņēmums sevi identificē kā „guļbūvju juvelieri”. Nesenā pagātnē panākumus ārpus Latvijas guvuši vairāki uzņēmumi, kas darbojas dabiskās kosmētikas jomā, te jau var runāt par topošu klāsteri.

Prasme filigrāni strādāt ar koku, metālu un citiem it kā vienkāršiem materiāliem veido un veidos lielu daļu no mūsu ekonomikas radītās vērtības. To darīs cilvēki, kuru kvalifikāciju veido ne tikai abstraktas domāšanas spējas, bet arī praktiskas iemaņas. Taču tas nenozīmē, ka profesora Hansena pieminētā augstākās izglītības sistēmas atpalicība nav problēma, tā ir ļoti liela problēma. Šis raksts ir veidots kā opozīcija populāram, bet stipri vienkāršotam priekšstatam, taču tas nenozīmē, ka šajā priekšstatā nav patiesības grauda. Augstākās izglītības atpalicība nenolemj Latviju mūžam palikt pašreizējā ienākumu līmenī, taču pastāv risks „atdurties” krietni pirms ES vidējā dzīves līmeņa sasniegšanas. Panākt Portugāles pašreizējo dzīves līmeni būtu panākums, taču tiem nevajadzētu būt ambīciju griestiem. Mēģinājums iztikt bez eksporta „bezsvara” komponentes būtu vismaz tikpat liela kļūda kā domāt, ka tikai šai komponentei ir nozīme. Domāju, ka Īrijas piemēra nozīme Latvijā ir bijusi pārspīlēta, drīzāk ir jāmeklē paralēles Somijā, kuras ekonomika izauga uz „taustāmiem” pamatiem, taču šobrīd uz tiem jau ir uzbūvēta spēcīga nemateriālā komponente.