Pēteris Strautiņš: "Dižpaļāvības riskantais šarms"

03.06.2009

Šodien atkal dzirdēju vārdus „tiesiskā paļāvība”. Doma laikam bija šāda — ja valsts ir maksājusi noteikta veida un apjoma pabalstus, tos nedrīkst mainīt, citādi tiek pārkāpta tiesiskā paļāvība.

Te rodas jautājums par to, kur novilksim robežu starp juridisko un ekonomisko sfēru sabiedrisko procesu lielajā mākonī. Tas šķiet gaisīgi un abstrakti, taču ASV diskusija par to, kur robežojas tiesnešu un likumdevēju vara, jau vairākas desmitgades ir viens no centrālajiem jautājumiem diskusijās par valsts pārvaldību.

Ar Latvijas likumiem var regulēt spēles noteikumus mūsu valstī, ar tiem nevar atcelt vispārējās ekonomikas likumsakarības. Ja visi sanāksim kopā un nolemsim, ka mums pienākas ienākumi, kurus ekonomika nevar nodrošināt, no tā nebūs liela labuma. Augstu dzīves līmeni nevar panākt, pieņemot likumu, ka dzīves līmenim jābūt augstam. Mēs dzīvojam uz mazas planētas, kas riņķo ap gluži necilu zvaigzni visnotaļ parastas galaktikas nomalē, bet Visums ir milzīga, auksta un neiejūtīga vieta. No Visuma viedokļa mums vispār nav tiesību ne uz ko, mums tikai var paveikties vai nepaveikties. Dzīve ir spēle un mēs varam spēlēties tikai ar resursiem, kuri mums ir.

Domāju, ka spēles noteikumi jāsakārto tā, lai neviens nesamērīgi neciestu no tā, ka uz laiku ir samazinājies kopējais pieejamo labumu pīrāgs. Kādas sabiedrības daļas uzstājība uz tiesībām būt īpašam izņēmumam nozīmē, ka kādam ir jāzaudē vēl vairāk. Varētu saglabāt visiem to pašu latu daudzumu, samazinot lata vērtību, taču no šāda soļa labi saprotamu iemeslu dēļ politikas veidotāji ir atteikušies. Turklāt nemainīgs lata kurss jau ilgstoši ir bijis viens no oficiāli un publiski pasludinātajiem ekonomiskās politikas mērķiem. Tie, kas ir aizņēmušies eiro, var teikt, ka viņiem ir paļāvība uz kursa nemainīgumu.

Vai turpināt palielināt aizņemšanos, lai nevienam nekas nebūtu jāatņem, ne reālā, ne nominālā izteiksmē? Tad rodas divi jautājumi. Vai būtu morāli attaisnojama parādu palielināšana, lai uzturētu šobrīd ar tekošajiem ienākumiem nefinansējamu dzīves līmeni? Varbūt man ir paļāvība uz to, ka manam bērnam pēc kļūšanas par nodokļu maksātāju nebūs jāuzņemas nesamērīga parādu nasta. Turklāt Latvijas tiesas nevar nolemt, ka pārējai pasaulei mums ir jāaizdod nauda, kuru tā nevēlas aizdot. Finanšu resursu pārvaldītājiem pasaulē ir paļāvība uz to, ka viņi drīkst ar šiem resursiem rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Secinājums — šobrīd sabiedrības apziņā ir saritinājies reālajā dzīvē savstarpēji izslēdzošu paļāvību un pretenziju kamols. Iespējams tikai viens labs risinājums — atteikties no nepiepildāmām vēlmēm un rīkoties saprātīgi. Pēc tam, kad mūsu valstī ilgi valdīja nevis tiesiskā, bet vienkārši paļāvība uz to, ka gan jau viss beigsies labi, ar jebkāda veida paļāvīgumu būs švaki. Uzstājot uz tiesībām saņemt no valsts budžeta visu, ko esam pieraduši saņemt, varam kaitēt pašam svarīgākajam — stabila un ilgtspējīga dzīves līmeņa pieauguma atjaunošanai pēc dižķibeles. Ekonomikas izaugsmei svarīga ir iespēja piesaistīt naudu par saprātīgu cenu. Tas savukārt ir atkarīgs no spējas atkal pārliecināt pasauli, ka Latvija ir nopietna valsts, kurā dzīvo pieauguši cilvēki, kas spēlē pieaugušu cilvēku spēles.