Roberts Zīle: "Darbalaužu nedēļa, bet ne solidaritātes"

11.05.2009

Globālajā politikā pagājušajā nedēļā mēs varējām novērot divus spēcīgus signālus, kas liecina par pasaules aizvien lielāko nosliekšanos "protekcionistiskajā” virzienā. Pirmkārt jāpiemin ASV prezidenta Baraka Obamas paziņojums par nepieciešamību ASV kapitala uznēmumus pasaulē pārcelt uz ASV teritoriju, tādējādi veicinot nodarbinātību un iekšējā tirgus atdzīvošanos. Ņemot vērā gadu desmitiem ierasto ASV orientāciju uz globālo tirdzniecību, tas ir pārsteidzošs solis, kas vairāk atgādina Eiropas sociāldemokrātisko valdību pieeju.

Paralēli ir vērojams eiropiešu kreisās domas pieaugums, brīžiem iegūstot pat visai agresīvas formas, kā, piemēram, Francijas bijušā premjera Dominika de Vilpēna vēstījums Francijas prezidentam Nikolā Sarkozī par revolūcijas iespējamību. Uz daudzviet skarbo 1. maija demonstrāciju un Francijā nu jau par labo toni kļuvušo „bosu sagrābšanas” akciju fona šādi draudi vairs pat nešķiet pārlieku pārspīlēti.

Tikmēr Latvijā sabiedrības noskaņojumā pārsteidzošā kārtā neko revolucionāru nejūt, lai gan ekonomiskā situācija strauji pasliktinās. Valda Dombrovska valdība, iespējams, pielaidīgās mediju attieksmes dēļ, pagaidām tiek saudzēta, lai gan no valsts un sabiedrības interesēm būtu nepieciešama ātra rīcība (tas cita starpā, atbilstu JL šonedēļ pasludinātajam lozungam Tagad ).. Godmaņa valdības uzsāktais kurss uz „strukturālajām reformām” palēnām tiek turpināts arī šobrīd, par ko valdība pat saņēma vismaz nelielu uzslavu no Rīgu apciemojušā Eiropas monetāro lietu komisāra Hoakina Almunjas. Diemžēl , joprojām sabiedrības izpratnē „strukturālās reformas” nenozīmē neko citu kā masveida valsts sektorā strādājošu cilvēku atlaišanu, skolu un slimnīcu likvidēšanu.

Ja mēs pamācītos, ko dara citi, tad mēs atklātu, ka nekas nav svarīgāks par nodarbinātību un pašmāju patēriņa veicināšanu. Tiek lietotas arī tādās šobrīd Eiropā populārās ekonomikas glābšanas metodes kā subsidētās darbavietas, vienalga vai tas būtu angļu variants ar valdības tiešajiem maksājumiem darba devējiem par katru no jauna nodarbināto, vai arī franču piekoptā mikrouzņēmumu atbrīvošana no sociālajiem maksājumiem par katru jauno nodarbināto.

Vienlaikus jāatzīst, ka Latvijai šobrīd neatliek nekas cits, kā vien ķerties pie starptautisko aizdevēju pieprasītās valsts budžeta deficīta samazināšanas, jo budžeta ikdienas vajadzību segšanai nepieciešamo naudu īstermiņa finanšu tirgū kļūst arvien grūtak. Jo izņemot SVF pirmo aizdevuma daļu un Zviedrijas aizdevums nekas cits nav saņemts (pat Parex nav saņēmis ERAB ieguldījumu). Un dažkārt piesauktā ideja par valsts īstermiņa parādzīmju izlaišanu pie šī brīža Latvijas kredītreitinga ir vienkārši aplama, nemaz nerunājot par šo parādzīmju izmaksāšanu valsts sektorā strādājošajiem algas vietā. Faktiski tā būtu lata devalvācijas aizstāšana ar nevienam nevajadzīgu surogātnaudu, un bēdīgākais, ka šim surogātam nosaukums būtu „Latvijas valsts aizņēmums”.