Juris Cebulis: "Komentārs"

29.04.2009

Pēdējo nedēļu biežāk pieminētais vārds ir „strukturālās reformas”. Klausoties mēdijus, gandrīz vai rodas sajūta, ka strukturālās reformas ir kārtējā nelaime, ko mums uzsūtījuši nelabvēļi no Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas. Vai tas varētu būt tiesa, ka Latvija ir nokļuvusi ārvalstu spēku (dažuprāt naidīgu) atkarībā?

Paviršam vērotājam tāds iespaids varētu rasties, taču es domāju, ka mūsu finansētāju prasības ir pietiekami pamatotas un saprotamas cilvēkam, kas spēj analizēt situāciju kopumā. Tas, ko no mums prasa finansētāji, ir pierādīt, ka Latvija spēs izkļūt no krīzes un nodrošināt patstāvīgu valsts funkcionēšanu un attīstību nākotnē. Ja mēs tik gudru valodu nesaprotam, tad finansētāji ir gatavi mums pateikt priekšā, kā to izdarīt. Un gluži loģiski, ka pirmais solis, ko mums iesaka, ir valsts kārtējo izdevumu samazināšana līdz līmenim, kas novērš turpmāku lavīnveida naudas deficīta pieaugumu. Tiem, kas joprojām nesaprata, tika paskaidrots, ka budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 5% no IKP. Taču tehnisks budžeta deficīta samazinājums nevar atrisināt situāciju, un to ļoti uzskatāmi pierādīja valdības realizētais „eksperiments” ar PVN likmes palielināšanu. Tehniski aprēķini paredzēja budžeta ienākumu palielināšanos, taču dzīvē ienākumi ne tikai nepalielinājās, bet šī „reforma” deva graujošu triecienu tādām nozarēm, kā tūrisms un izdevējdarbība. Tāpat pie tehniskiem budžeta deficīta samazināšanas paņēmieniem pieskaitāma mehāniska kārtējo izdevumu apcirpšana (komandējumi, elektrība, komunālie maksājumi, benzīns utt.), kas labākajā gadījumā padarīs iestāžu darbu vēl neefektīvāku, bet sliktākajā gadījumā izraisīs nenomaksātu parādu uzkrāšanu, kas nākotnē vienalga būs jāsedz.

Un te nu ir jāatgriežas pie strukturālajām reformām, kuras īstenībā nav nekāds ienaidnieks. Mūsu gadījumā strukturālās reformas apzīmē izmaiņas valsts pārvaldē, izglītībā, medicīnā un citās valsts atbildības jomās. Taču ne mehānisku izdevumu apcirpšanu vai aģentūru pārsaukšanu par iestādēm, bet reālas izmaiņas sistēmā, kas ļautu mums sniegt iespējami labākos pakalpojumus Latvijas sabiedrībai, lietpratīgi sadalot mūsu rīcībā esošos ierobežotos resursus. Nosaukumam nav nozīmes, varam tās saukt latviski – par būtiskām izmaiņām. Taču svarīgi ir apzināties, ka šīs izmaiņas ir vienīgais veids, kā izkļūt no pašreizējās situācijas un pierādīt finansētājiem un vēl svarīgāk – pašiem sev, ka spēsim tikt uz kājām un turpmāk paši rūpēties par savu nākotni.

Atliek vien novēlēt valdībai nekavējoši un ar lielu atbildības sajūtu ķerties pie būtisko izmaiņu īstenošanas, paturot prātā, ka izmaiņu galvenais mērķis ir sniegt labākus pakalpojumus sabiedrībai, bet papilduzdevums – parūpēties par pakalpojumu sniedzējiem. Vēl es novēlētu valdībai aizmirst par papildus labumu izgādāšanu „savējiem” uz reformu rēķina – šādi mēģinājumi pilnībā diskreditētu jau tā nepopulāro uzdevumu veikšanu. Savukārt, sabiedrībai un it sevišķi mēdijiem es novēlētu rūpīgāk analizēt un sekot līdzi valdības darbībai. Būt neiecietīgiem pret bezdarbību, neprofesionalitāti un blēdībām, bet izturēties ar izpratni pret nepopulāriem, bet vajadzīgiem soļiem! Valdībai ir vajadzīga ne tikai kritika par nedarbiem, bet arī uzslava par darbiem.