Ojārs Kehris: "Patiesības nedēļa, kura pieprasa plāna B esamību"

30.04.2009

Pagājušās nedēļas svarīgākais notikums mūsu valsts ekonomikā - finanšu ministra E.Repšes pārrunas ar Starptautisko Valūtas fondu un Pasaules Banku par finanšu dzīvības līnijas pieejamību mūsu valstij. Pozitīvi, ka beidzot, pēc ilgāka pārtraukuma, mūsu valstī ir Ministru prezidents un finanšu ministrs, kuri orientējas makroekonomikā un saprot, ko viņiem saka Starptautiskais Valūtas fonds, Eiropas Savienības eksperti, un sekojoši – par to tiek informēti Latvijas iedzīvotāji.

Aizvadīto nedēļu ievadīja līdz šim bezprecedenta notikums pēdējās desmitgadēs – Valsts prezidenta sasauktā ārkārtas Ministru Kabineta sēde par trīs galveno - veselības aprūpes, izglītības sistēmas un valsts pārvaldes strukturālo reformu nepieciešamību. Labi, ka beidzot valsts amatpersonām ir izpratne par šo Latvijas valstij būtiskāko reformu nepieciešamību, jo bez tām arī nav iespējams sastādīt budžetu, kas apmierinātu starptautiskos kreditorus.

Finanšu ministrija ir nosaukusi nepieciešamos mērķus finanšu izteiksmē – tie ir patiesi un nepieciešami, bet vienlaikus atzīšos - biedējoši. Gadiem atliktās reformas, tagad jāīsteno īsā laikā, turklāt ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Izskatās, ka Latvijā nav pietiekamu iestrādņu, kā pāriet no lineārā līdzekļu samazinājuma uz strukturiālām pārmaiņām un tas nozīmē, ka reformas būs grūtas, sāpīgas, pret daudziem netaisnas. Manuprāt, bez kautrēšanās jāmācās no igauņiem, kuri pat bez Starptautiskā Valūtas fonda mudinājumiem, ir tikuši tālāk, izmantojot vienu no Eiropas labākajiem “mazas valsts” piemēriem – Somiju.

Valsts Prezidenta prasība izveidot krīzes grupu, kas sekotu sociāli visneaizsargātāko grupu stāvoklim, ir pareiza, tomēr grūtībās nonākušajiem tas var palīdzēt “nenomirt vai nomirt civilizēti”. Šī ideja nerada “gaismu tuneļa galā”. Deflācija un līdzekļu samazinājums nevar attīstīt ekonomiku. Lata kredītprocentu likmju celšanās neļauj iegūt apgrozāmos līdzekļus un kredītus uzņēmumu attīstībai, pat, ja pieejamas eksporta iespējas. Aizņēmumi euro un ārvalstu valūtās vairo esošās krīzes cēloņus, nevis mazina tos.

Bezdarbs draud sasniegt apmērus, kas rada sociāla sprādziena bīstamību. Atšķirībā no padomju laikiem, šodien cilvēkiem pastāv iespēja meklēt darbu ārzemēs, ko tie aktīvi izmanto. To uzskatāmi pierāda šonedēļ publiskotais profesora Mihaila Hazana pētījums. Diemžēl cilvēku aizplūšana no Latvijas draud ar valsts izaugsmes nespēju tuvākajā nākotnē.

Viss teiktais liek man izdarīt secinājumus, ka valdībai konsekventi jāīsteno aizsāktais “ārstēšanās kurss”, dodot īpašas pilnvaras finanšu ministram. Einars Repše, šķiet, ir piemērotākais vīrs šim darbam. Vienlaikus pastāvīgi jāseko, vai valsts “ķermenis” spēs izturēt novēloto (kopš nesekmīgo inflāciju apkarošanas programmu laikiem) un nepareizi uzsākto (pēdējo Godmaņlaiku) terapiju. Ja “ķermenis” netur, tad organizēti jāpāriet uz plānu B, kura galvenā sastāvdaļa – lata devalvācija. Vērts padomāt par atteikšanos no lata no 2010. gada 1. janvāra un pāreju uz euro pie jauna kursa - pat, ja tam nepiekrīt Eiropas birokrātija.