Ojārs Kehris: "Tīģeru dzemdības"

18.03.2009

Sena gudrība māca – izcilie mācās no citu kļūdām, gudrie - no savējām, muļķi nemācās ne no viena un atkārto gan savas, gan citu pieļautās kļūdas. Latviešu nācijas attīstībā ievērojamu, varbūt pat kritisku lomu spēlēs tas, ko mēs – mājsaimniecības, uzņēmēji un valdība (esošās un topošās elites) - iemācīsimies no pašreizējās ekonomiskās krīzes. Vai šī situācija tiks izmantota, lai pilsoņos vairotu patriotismu un ticību savai valstij, vai tieši otrādi – palielinās atsvešinātību starp likumu un lēmumu pieņēmējiem no vienas puses, un nodokļu maksātājiem no otras.

Darba devēji un darba ņēmēji šobrīd ir izvēles priekšā – uzņēmēji var mēģināt attīstīt esošā vai cita uzņēmuma darbību jeb pārtraukt aktīvu rīcību un nogaidīt. Darba ņēmēji jau meklē un, iespējams, vēl aktīvāk meklēs ārvalstīs darbu un vietu savai attīstībai. No abu šo grupu lēmumiem būs atkarīgs, vai valsts vispār spēs un cik ātri atmaksāt tos kredītu miljardus, ko bijusī un arī esošā valdība aizņemsies.

Domāju, šobrīd ir pareizais laiks izdiskutēt un vienoties par to, kāds ekonomikas pieauguma temps un inflācija mums ir nepieciešama ilgtermiņā. Es piedāvātu 5% līdz 6% iekšzemes kopprodukta pieaugumu gadā, ja inflācijas rādītājs būtu no 1% līdz 1,5% gadā. Tas ļautu sasniegt un pārsniegt Eiropas Savienības vidējo līmeni vidējā laika termiņā. Pirms dažiem gadiem maz bija to, kuri uzdrošinājās iebilst viedoklim “jo ātrāk, jo labāk” jeb “ja IKP būs 10% un vairāk, tad Eiropu noķersim ātrāk”. Ai kā gribējās baudīt un patērēt! Šodienas situācijā ir jāizdara secinājumi, jo tad, kad pienāks labāki gadi, atkal var būt par vēlu.

Fiskālās atbildības un paaudžu solidaritātes principam jau šodien ir jābūt iestrādātam likumdošanā. Skeptiķi teiks, tas pašlaik neko nedos. Taisnība, tomēr tie, kas nespēs domāt par rītdienu, nekad nekļūs darboties ilgspējīgi, neatgūs sabiedrības uzticību un dzēsīs vienu ugunsgrēku aiz otra. Pagātnes dēļ, šodienai nav labu scenāriju, bet šodien izdarītais vai neizdarītais noteiks, vai Latvijai būs “veiksmes stāsts” rīt.

Eksperti jautās - kā mēs varam nodrošināt stabilu 5%-6% IKP pieaugumu, ja nevaram tirgū regulēt naudas cenu? Latvijas Banka taču nav pilnasinīga centrālā banka, ja tai nav galveno centrālās bankas funkciju – kā, piemēram, Federālo rezervju bankai vai Eiropas centrālajai bankai. Taisnība, bet tieši tāpēc, ja šodien esam sapratuši stabila ilgtermiņa pieauguma lomu, tad tā sasniegšanai ir jāizmanto visi pārējie mūsu rīcībā esošie instrumenti.

Pirmkārt, valsts fiskālā un izdevumu politika. Kādēļ likumdošana pieļāva, ka Godmaņa valdība tērēja šodienas un rītdienas nodokļu maksātāju naudu pašiem nodokļu maksātājiem nezināmu aktīvu un pasīvu iegādei Parex bankā? Kādēļ valstij jāpērk tas, ko paši uzņēmēji nevar vai arī negrib iegādāties, bet par viņu nodokļu naudu daži “gudrie” to valsts vārdā vienalga izdara? Kapēc nevar bankas aktīvu un pasīvu porfeli publiskot internetā, tādejādi nepieļaujot nākamos kļūdainos lēmumus? Ja kļūdas būs pieļautas, par to nemaksās ne valsts ārzemju kreditori, ne konsultanti, bet gan nodokļu maksātāji Latvijā. Taču, tā kā vairs nav PSRS robežas, viņiem būs iespēja izvēlēties to arī nedarīt.

Vēl tikai pāris piemēru ilgtermiņa domāšanas atbalstam. Mēs varētu netērēt līdzekļus esošo neefektīvo uzņēmumu atbalstam, ja valstij būtu izstrādātas efektīvas indivīdu un uzņēmumu bankrota procedūras, kas ātri atbrīvotu darbaspēka, materiālos un finanšu resursus jauniem, sekmīgiem uzņēmumiem, kas varētu būt Latvijas “laimes lāči”. Šo procedūru nav un, baidos, var nebūt drīz, un tas radīs pamatu šodienas pseido glābšanas procedūrām, “iekapsulēs” neefektivitāti. Otrs piemērs – šobrīd var un vajag tērēt līdzekļus energoefektivitātes uzlabošanai. Tomēr izrādās, ka joprojām nav gadiem apspriesto normatīvo dokumentu, kas, veicot atbilstošus energoefektivitātes auditus, ļautu objektīvi spriest par līdzekļu godprātīgu ieguldījumu un efektivitāti.

Vēsture rāda, ka krīzes situācijās, kad nav iespējams rīkoties “kā pierasts”, mirst vecie un dzimst jauni “tīģeri”. Mums jābūt gataviem, ka “sekmīgām dzemdībām” var būt nepieciešami strauji lēmumi un nestandarta risinājumi – nekādi šķēršļi nevarētu būt par lielu ilgspējīgas attīstības nodrošināšanai, pat ja tādēļ vajadzētu, teiksim, mainīt būtiskas sadaļas valsts konstitūcijā.