Mārtiņš Kazāks: M.Kazāka raksts, žurnāls "Dizaina studija"

22.01.2010

Tāda ekonomiskā situācija, kāda bija 2006.-2007. gadā, nebūs. Par to ir jāaizmirst.

Tas bija ļoti īsu laiku un lielā mērā kā abstrakta ilūzija. Pat ja mēs turpmāk raugāmies uz samērā normālu izaugsmes scenāriju, ekonomikas apjoma ziņā, ko parasti mēra ar IKP, 2007. gada līmenis atgriezīsies tikai 2015. gadā! Ja veiksmīgāks stāsts, tad varbūt 2013.-2014. gadā. Turklāt šajā laika periodā pārmaiņas sabiedrībā būs nopietnas - nebūs vairs tā vieglprātība tērēšanā, jo to nevarēs atļauties. Un kredītu plūsma tik liela vairs nebūs nekad. Mēs bijām ļoti nepieredzējuši: pēkšņi viss ir iespējams, un visi pārspīlē... diemžēl.

Labā lieta: pētījumi rāda, ka kultūras pienesums ekonomikā var būt samērā liels. Un jo īpaši dizainā.

Tā ir vērā ņemama iespēja, un pašreizējā situācijā par to daudz runā. Tas varētu būt potenciāls, ko mēs vēl īsti neesam apzinājuši un kas nākotnē varētu kļūt nozīmīga Latvijas eksporta prece. Salīdzinoši ar mūsu kokmateriālu eksportu vai ostām ne tik apjomīgs, bet, samērojot ar gūto peļņu uz vienu vienību, - krietni lielāks. Kultūras jautājums ir plašāks, nekā mēs parasti saprotam. Ekonomikas attīstībā iepriekšējos gados bija vērojams straujš patēriņa kāpums, un problēma tāda, ka trūka iekšēji ģenerētas vērtības. Cilvēki pirka nekustamos īpašumus līdz ģībonim, cēla un remontēja, darīja to, ko īsti nevarēja atļauties. Patēriņš nepalika tik daudz iekšējā tirgū, bet vairāk tikai iznests ārpusē. Piemēram, ja kāds iegādājās virtuves iekārtu - visticamāk pirka ārzemju ražojumu.

Tuvākajos pāris gados spēja pelnīt un tērēt būs krietni mazāka nekā iepriekš.

Tam ir vairāki iemesli. Viens no vissaprotamākajiem ir tas, ka sabiedriskajā sektorā līdz šim politika bija tuvredzīga. No 2004. gada arvien lielāki līdzekļi caur nodokļiem budžetā ienāca tikai tāpēc, ka ekonomika auga pārlieku strauji. Diemžēl viss tika iztērēts un nekas netika uzkrāts. Valsts sektors ļoti uzpūtās - lai to spētu uzturēt, valsts sektors būs jāsamazina. Līdz ar to gan ienākumi, gan cilvēku skaits, kas guva ienākumus sabiedriskajā sektorā tieši vai netieši, ievērojami mazināsies. Tāpat arī privātajā sektorā: privātais sektors ievērojami palielinājās pārspīlēta patēriņa dēļ (piemēram, automašīnu vai mēbeļu tirgotāji). Tie saimnieciskie sektori, kuros bija ļoti straujš bums, - tie noteikti noplaks. Tur neko nevar darīt.

Bezdarbs ir samērā nosacīts jautājums. Protams, mēs redzam, ka pašlaik bezdarbs ir ļoti augsts, un diemžēl tuvākajā laikā tas vēl arī kāps. Bet no ekonomikas viedokļa bieži vien jautājums ir tikai par cenu. Viens no galvenajiem bezdarba iemesliem ir tas, ka cena, par ko prece (vai pakalpojumi) tiek saražota, ir pārāk augsta. Neviens šādu preci nepērk. Ja kāds būs ar mieru to ražot krietni lētāk, parādīsies arī pircēji. Ja valstī iebrauks cilvēki, kas būs ar mieru to pašu darbu darīt par mazāku samaksu, tie izspiedīs strādājošos, kuri to veic dārgāk. Ar to ir jārēķinās.

Raugoties gadus piecus sešus nākotnē - nodarbināto skaits Latvijā būs mazāks par miljonu. Ko tas nozīmē?

2007. gadā nodarbināto skaits aptuveni bija 1,1 miljons iedzīvotāju. Turpmākajos piecos sešos gados strādājošo skaits visticamāk būs aptuveni 950 tūkstoši, vairāk par miljonu noteikti ne. Tas nozīmē: pirmkārt, parādu apjoms, kas tika radīts, strādājot 1,1 miljonam iedzīvotāju, būs jāsedz krietni mazākam strādājošo skaitam. Tātad vidēji uz vienu strādājošo parādu slogs būs lielāks. Otrkārt, mēs pieredzēsim arī emigrāciju - aizbrauks darbspējīgie, bet pensionāri un bērni paliks. Līdz ar to ne tikai slodze parādu segšanai, bet arī sabiedrības labklājība balstīsies uz krietni mazāku strādājošo skaitu. Jārēķinās arī, ka tuvākajos gados ienākumi būs krietni zemāki nekā iepriekš. Tātad gan strādājošo skaits, gan naudiņas apjoms, ko katrs nopelnīs, sagaidāms mazāks. Līdz ar to arī tērēs mazāk - ja nav naudas, nevar tērēt. Iepriekšējos gados, ja arī pietrūka līdzekļu, tomēr šķita - nākotnē viss tikai augs un varam aizņemties kredītu uz nākotnes ienākumu rēķina. Tagad piesardzība ir krietni lielāka un tik agresīvi pret gaidāmajiem ienākumiem negrib ne aizdot, ne arī aizņemties.

Iekšzemes patēriņš nevarēs būt virzītājs, tas nevilks mūs ārā no bedres!

Jo iekšzemē naudas nebūs! Naudu mēs varēsim nopelnīt tikai tad, ja varēsim to dabūt no ārpuses. Un nevis aizņemoties kā līdz šim, bet gan nopelnot ar eksportu. Un tikai tad, kad būsim pierādījuši, ka spējam pelnīt, mums atkal sāks aizdot.

Kas nākotnē Latvijā būs patērētājs? Nevajag ieslīgt galējībās - tā jau nenotiks, ka Daugava izžūs un šeit nepaliks neviens. Tāpat cilvēki pirks un iekārtos dzīvokļus, ies uz kino vai teātri, apmeklēs izstādes, brauks uz "Zaļumballi" vai "Positivus" festivālu. Vienīgais, ar ko jārēķinās, - sabiedrības struktūra mainīsies. Viss notiks, tomēr aktīvu cilvēku skaits proporcionāli mazināsies un, iespējams, viņi kļūs arvien izvēlīgāki. Domās, kā to naudiņu tērēt.

Jā, mēs pieredzēsim arī lielāku sabiedrības noslāņošanos. No sabiedrības dinamikas viedokļa, ņemot vērā emigrējušo darbspējīgā vecuma Latvijas iedzīvotāju daļu, pensionāru īpatsvars valstī pieaugs. Un šī ļaužu grupa ir vairāk koncentrēta uz tradicionālu kultūru - piedāvāt tai ko jaunu, nepazīstamu ir krietni vien grūtāk. Ja man būtu šeit jāsalīdzina, piemēram, kāda eksperimentāla teātra un Nacionālā teātra repertuārs, es teiktu, ka Nacionālajam teātrim iespējas izdzīvot ir cerīgākas. Lai gan pensijas un tādēļ arī pirktspēja vēl ir samērā zemā, cilvēku loks, kam tāda kultūra ir vairāk pieņemama, būs lielāks. Nepieradinātām parādībām gūt atsaucību būs grūtāk, jo to patērētājs būs devies prom. Atšķirībā no pirmā emigrācijas viļņa 2004.-2006. gadā šoreiz relatīvi vairāk aizbrauks cilvēki ar labākām prasmēm, izglītotāki, tātad tie, kas ir vairāk redzējuši, kas pieņem arī jaunas, negaidītas tendences.

Protams, daļa aizbrauks. No vienas puses - bezdarba situācijā tas ir pat labi, tomēr mūsu valstij tas ir nopietns resursu zaudējums.

Labi tādā ziņā, ka pašreizējā situācijā ļoti daudzi darbu atrast nevar un tuvākajā laikā arī nevarēs. Un tad ir jautājums, kas notiek ar cilvēku. Citās valstīs ir veikti pētījumi, ka apmēram 30% no tiem, kas zaudējuši darbu, darba tirgū tā arī vairs neatgriežas. Mazinās profesionālās prasmes, zūd kvalifikācija. Ja bezdarba situācijā cilvēks aizbrauc, piemēram, uz laukiem un nododas naturālajai saimniecībai, īstermiņā viņš gan "pārziemo", bet prasmes tiek zaudētas un vēlāk iekļauties darba tirgū jau kļūst krietni grūtāk. Tīri no ekonomikas viedokļa labāk, lai viņš aizbrauc uz ārzemēm un iemācās kaut ko jaunu. Iespējams, pēc laika atbrauks atpakaļ vai vismaz naudiņu sūtīs radiem. Nenoliedzami mēs zaudēsim cilvēkus gan fiziski, gan kvalitatīvi. Mūsu valstij tas ir tiešām liels resursu zaudējums, jo par viņu mācībām iepriekšējos gados nodokļu maksātāji ir samaksājuši.

Emigrācija šajā situācija ir gan subjektīvs, gan objektīvs risinājums. Katra individuālajā dzīvē vairākus gadus vienkārši nogaidīt nav laika. Piesiet viņus, protams, nevar, un nav vajadzības to darīt, tomēr jārada situācija, lai ir vismaz vēlme un iespēja vēlāk vai nu tieši, vai netieši atgriezties. Nav obligāti jāatgriežas fiziski, var strādāt Latvijai, piemēram, šeit dzīvojošos kolēģus iesaistot projektos ārvalstīs.

Viena lieta ir naudu tērēt, otra - to pelnīt.

Diemžēl Latvijā tās ir bijušas samērā nodalītas jomas. Vismaz uztvere ir tāda, ka kultūra naudu tikai patērē, bet tā nav īsti taisnība. Tas ir tādēļ, ka kultūra tiek uztverta pārāk šauri un attiecīgā infrastruktūra ir neattīstīta. Protams, tērēts tiek, kad skolnieks ir jāizglīto, arī vide ir jāuztur un jāattīsta. Bet pārējais, kas apaug apkārt, - tā ir mašīna, kas, ja labi noregulēta, naudu pelna. Valstij būtu jābūt divām nostādnēm - vienai programmu pakai, kas vērsta uz sabiedrības izglītošanu, un otrai, kura veicina bāzi naudas pelnīšanai. Kļūda būtu aplūkot šīs divas lietas šķirti - tās ir cieši saistītas. Nebūs iespējams pelnīt, ja nebūs bāzes, un tajā pašā laikā, ja nebūs, kas pelna, kultūras vides uzturēšanu uzskatīs par liekēdību, nevajadzīgu lietu. Diemžēl izskatās, ka mums šāda uztvere par kultūras tērējošo dabu ir diezgan noturīgi izveidojusies. Un, tā kā naudas nekad nav tik daudz, kā vajadzētu, jo īpaši krīzes laikā, ir jāizšķiras par prioritātēm - kas no visa plašā ekonomisko aktivitāšu loka ir tas nepieciešamākais un kas ir jāmēģina saturēt un kopt. Ja kultūras joma nevar parādīt, ka tā pelna, tad tās viedokli izdevumu samazināšanas procesā sadzirdēt arī būs krietni grūtāk.

Par dzīves kvalitāti.

Manuprāt, viens no galvenajiem valsts eksistences mērķiem ir dot iespēju (un nevis garantēt!) iedzīvotājiem uzlabot dzīves kvalitāti. Vērtējot pašreizējo situāciju - jā, ekonomika, piemēram, no 2000. līdz 2008. gadam auga ļoti strauji, t. i., par gandrīz 80%. Bet, ja sekojam līdzi Džini indeksam jeb ienākumu nevienlīdzības salīdzinājumam, tas uzrāda pieaugošu plaisu starp turīgāko un mazāk turīgo sabiedrības daļu. Arī tajos it kā treknajos gados... Un šī tendence turpinās arī pašlaik - krīzēs parasti vairāk cieš sabiedrības slāņi ar mazākiem ienākumiem, jo viņu prasmes un tādēļ arī spējas pielāgoties pārmaiņām ekonomikā ir vājākas.

Pat tajā straujajā Latvijas izaugsmes laikā mēs redzējām, ka daļa sabiedrības it kā atrāvās un aizskrēja, bet pārējie sāka atpalikt aizvien vairāk un vairāk. Manuprāt, ir ļoti liels risks veidot tik stratificētu sabiedrību, kur ir samērā šaurs turīgo slānis un vairāk vai mazāk nabadzīgi cilvēki, turklāt ar tendenci kontrastam pieaugt. Domāju, ka valsts mērķim būtu jābūt tādam, lai neveidojās tik krasi pretstatījumi ne tikai uz nacionālās vides, jo tas ir muļķīgi kaut vai no resursu izmantošanas viedokļa, bet nesaasinās arī uz ienākumu plaisas rēķina. Tas ir destruktīvi gan labklājības, gan drošības, gan nākotnes izaugsmes ziņā, jo tiks bremzēta efektīva zināšanu pārnese visā sabiedrībā. Un šeit ir runa par līdztiesību ne tādā ziņā, ka visi ēd ar vienādām karotēm vienu zupu, bet tādā, ka visiem ir aptuveni līdzīgas iespējas izglītībā un izvēlē, ko darīt. Tam jābūt valsts mērķim - veidot harmoniskāku un arī turīgāku sabiedrību, bet pašlaik tas īsti vēl nesanāk. Igauņiem sanāk mazliet labāk, jo viņiem tajā pašā laika posmā Džini koeficients ir būtiski samazinājies. Nu skaitās jau dzīves kvalitāte arī Latvijā mērķis, bet bieži vien tikai uz papīra. Nacionālajā attīstības plānā teikts: cilvēks centrā utt. Ļoti labi, bet tas nav tas, kas notiek reālajā dzīvē. Kaut vai nodokļu politikā... Nodokļu slogs ienākumiem no darba, kas ir raksturīgs pelnīšanas veids iedzīvotājiem ar zemiem un vidējiem ienākumiem, ir krietni augstāks nekā slogs, piemēram, ieņēmumiem no kapitāla, kas ir raksturīgs sabiedrības turīgākajai daļai. Lai dzīves kvalitāte uzlabotos sabalansēti un ilgtspējīgi, daudz kas jāmaina - no katra domāšanas veida līdz valsts budžeta struktūrai.