Mārtiņš Bondars: „Vispirms jāizvirza mērķis”, Diena

15.01.2010

Lai runātu par strukturālām reformām, ir jābūt skaidrībai par pašu struktūru — vai tāda valsts sektora uzbūve, kāda mums ir ,- vai tā mums der vai neder? Tas nozīmē - vai šī struktūra, šāds pienākumu un kompetenču sadalījums ļaus sasniegt Latvijas mērķus un īstenot Latvijas vīziju, un vai Latvija finansiālie tos var atļauties? Sekojot līdzi valdības darbam pie reformām, nevaru saprast, kādi tad ir mērķi, kurus pie varas esošie mēģina sasniegt vai opozīcijā esošie piedāvātu kā alternatīvu. Runa nav par mērķi iegūt varu , bet gan par to politikas produktu, kas tiek piedāvāts vēlētājam un realizēts vēlētāju interesēs.

2008.gada beigās Latvija nonāca pie secinājuma, ka iedibināto struktūru nofinansēt vairs nav iespējams un ir nepieciešama strukturāla reforma vismaz trīs pamatvirzienos: izglītībā, veselībā un valsts pārvaldē. Reformas parasti nozīmē būtiskas izmaiņas. Ja sistēma tiek būtiski mainīta, tad nozares līdera un ministrijas uzmanības centrā vajadzētu būt pārmaiņu procesam. Pieņemot, ka procesus ne vienmēr ir viegli uztvert darbībā , pārlūkoju ministriju mājas lapas. Taču, ne Veselības, ne Izglītības ministrijas, ne Valsts kancelejas mājas lapās par reformas mērķiem un uzdevumiem, kurus formulējuši attiecīgie politiskie līderi, skaidri saprotamas informācijas nav (nemaz nerunāsim par valdības deklarāciju). Nekas par to nav teikts arī politisko partiju mājas lapās.

Es nevaru rast citus pierādījumus un man nav pamata teikt, ka strukturālās reformas ir pārdomātas, ar skaidru sapratni par to, kādiem mērķiem jaunā (reformētā) struktūra tiek rādīta un ka Latvijas sabiedrībai ir pieejama informācija par šiem procesiem un savu vietu tajos.

Par reformām ir runājis gan premjers, gan ministri, bet ar jēdzienu “strukturālas reformas” sabiedrībai asociējās algu samazināšana, atalgojuma sistēmas maiņa vai izdevumu samazināšana. Tās, protams, ir izmaiņas, bet tās nekādā ziņā nav strukturālas reformas.

Viens piemērs par strukturālo reformu, kas gan Latvijā ir notikusi — tā ir pašvaldību reforma. No vairāk nekā 500 pašvaldībām palikušas 109. Bet jautājums ir, vai šī patiešām strukturālā reforma ir bijusi veiksmīga? Jā, pašvaldību skaits ir samazinājies, bet reformas rezultāta mēs atkal iegūstam pašvaldības, kas nav spējīgas finansiāli nodrošināt savu nākotni (varbūt tāds nebija mērķis). Joprojām ir pašvaldības, kurām ir nepieciešama izlīdzināšanas fonda nauda, lai varētu funkcionēt. Vai nu pašvaldību skaits Latvijā ir par lielu, vai nu esošais finansēšanas modelis ir nepareizs. Bet (pus)reforma ir notikusi! Tas pats attiecas uz skolu, veselības iestāžu slēgšanu, pārprofilēšanu vai darbības samazināšanu: vispirms ir jābūt skaidrai sapratnei par to, ko mēs no sistēmas gribam “dabūt ārā” — kā tā palīdzēs realizēt vīziju, mērķus un uzdevumus un kā par to maksāsim. Tikai tad, pamatojoties uz šādu izvērtējumu, jābūvē struktūra.

Protams, reformu īstenot nevar vienā dienā, un domāju, ka līdz Saeimas vēlēšanām šogad būtu nereāli realizēt patiesas strukturālas reformas – tādas, kam būtu pozitīva ietekme uz konkrētu segmentu nākotnē. Ideālā gadījumā vēlēšanās sacenstos idejas par to, kādiem jābūt vismaz vidēja termiņa mērķiem, kādai struktūrai nākotnē jābūt šo mērķu sasniegšanai, un pēc vēlēšanām šīs idejas būtu jāīsteno, lai reformas tiktu atspoguļotas jau 2011. un 2012. gada budžetā.

Kopīgu mērķu formulēšana un strukturālas reformas izveidotas valdības sastāvā ir apgrūtinošas, jo tā ir koalīcijas nevis Latvijas Republikas valdība. Protams, koalīcija ir parlamentāras valsts politiskās struktūras būtiska sastāvdaļa. Bet tās primārajam mērķim šajā parlamentārajā valstī vienmēr un visos apstākļos jābūt valsts pārvaldīšanai visefektīvākajā veidā , nevis nepārtrauktam politiskās pozicionēšanās procesam gan Saeimā, gan valdībā. Kas ir normāli Saeimas darba kārtībai, nav pieņemami valdības darbam visai sarežģītajos apstākļos, kādos šodien pasaulē strādā daudzu valstu valdības.