Edmunds Krastiņš: "Nākotnes neziņa"

16.03.2009

Vēl pirms pusotra gada mans Latvijas ekonomikas nākotnes redzējums bija: mūsu attīstības tempi ir par straujiem, izraisot pārmērīgu inflāciju, tāpēc jāmazina publiskie izdevumi, lai tie pietuvotos optimumam. Taču tā kā mūsu IKP līmenis vēl ir apmēram 60% no ES vidējā, tad pēc īslaicīgas korekcijas neizbēgams ir tālāks ekonomikas pieaugums, tuvojoties, bet veiksmīgas politikas rezultātā pārspējot Eiropas vidējo līmeni jau tuvākajā desmitgadē.

Tomēr notikumi kopš 2008.gada septembra ievieš būtiskas pārmaiņas nākotnes redzējumā, padarot to daudz nelineārāku un nedrošāku. Globālās depresijas dziļums nesagatavotus pārsteidzis pat tos, kas jau 2007.gadā prognozēja lejupslīdi un brīdināja par nesabalansētību pasaules ekonomikā. Ne velti aizvien biežāk tiek piesaukta un aprakstīta trīsdesmito gadu Lielā depresija.

Šajā vispārējā neskaidrībā varam runāt par diviem iespējamiem nākotnes scenārijiem. Pirmais būtu optimistiskākais U-scenārijs, kad pēc lejupslīdes apstāšanās, kas varētu iestāties 2009.gadā beigās, ekonomiskā aktivitāte pamazām atjaunotos un pasaule atgrieztos pie ierastā biznesa. Bankas būtu rekapitalizētas un sāktu aizdot naudu krīzi pārdzīvojušajiem uzņēmumiem, uzņēmumi un valstis, tai skaitā Latvija atkal varētu aizņemties naudu kapitāla tirgū, pieaugtu patēriņš un līdzi tam arī ražošana un eksports. Latvija varētu pabeigt SVF programmu, pārfinansēt aizņēmumus un cerams, jau ar reformētu valsts pārvaldi un tautsaimniecību atsākt konverģences kursu Eiropas Savienībā. Šāds U-scenārijs arī ir SVF programmas pamatā.

Taču pagaidām nav izslēgts arī daudz pesimistiskāks L-scenārijs, kas tiešām līdzinātos Lielās depresijas laikā piedzīvotajam, kad pēc ekonomiskās aktivitātes krituma tā neatjaunojas gadiem ilgi. Globāli tas nozīmētu jaunu (jeb drīzāk sen aizmirstu) paradigmu izveidošanos, kad katram jābalstās uz paša nopelnīto un sakrāto, kad atkal dominētu bāzes nozares un innovatīvās finanses būtu nodotas vēstures arhīvā. Latvijai tas nozīmētu iekapsulēšanos apmēram 2004.gada labklājības līmenī bez iespējām atsākt strauju attīstību, piesaistot ārējus resursus. Šāda situācija visticamāk radītu ilgstošu atpalicību un pastiprinātu spējīgāko cilvēku došanos prom no Latvijas. Ja vien beidzot mēs neatrastu savu Laimes lāci.