Edmunds Krastiņš: "Kas ir vēl sliktāks par inflāciju?"

01.06.2009

Vēl pirms nepilna gada runājot par ekonomikas procesiem viena no galvenajām minētajām problēmām bez šaubām bija inflācija, kas vienā brīdī jau pārsniedza 17% gadā. Cenu izmaiņas bija kā ekonomikas temperatūra, kas rādīja akūtu pārkaršanu, kuru bija izraisījusi neapvaldīta banku kredītu ekspansija un tai sekojošā neapdomīgā valsts un pašvaldību budžeta izdevumu palielināšana.

Tas nu vienā mirklī, pārplīstot globālajam finanšu burbulim un tam līdzi pašmāju Pareksam, ir aizgājis nebūtībā un tā vietā cenu termometrs sāk uzrādīt temperatūru, kas tuvāka klīniskajai nāvei – tūlīt pat Latvijā sāksies deflācija (un Igaunijā tā jau ir sākusies), kad mēnesi no mēneša cenas samazināsies.

„Tas taču labi!“ teica kāds mans paziņa, kam paudu savas bažas par deflācijas iestāšanos.

Diemžēl, vairumam ekonomistu ir atšķirīgs viedoklis par ilgstošu, pēkšņa patēriņa krituma izsauktu deflāciju (tieši tas, kas pašlaik draud Latvijai). Deflācija bija raksturīga Lielajai depresijai, kad cenas kritās pat par 6,8% vidēji gadā periodā no 1929. līdz 1933.gadam. Lielās depresijas laikā bezdarbs ASV ilgstoši pārsniedza 25% un izraisīja pāreju uz plašu Keinsa ekonomiskās teorijas pielietojumu, kā rezultātā deflācija pēckara gados pilnīgi aizmirsās.

Tomēr arī 90-tajos gados Japānā (no 1998. līdz 2003.g. Cenas kritās gandrīz ik gadu) un Hongkongā (1998.-2002. cenas kritās par 12%) varēja vērot ilgstošas cenu krišanās epizodes. Šībrīža globālās ekonomiskās krīzes apstākļos deflācija apdraud jau veselu virkni valstu.

Apdraudēto valstu centrālās bankas pret to vēršas, pazeminot refinansēšanās likmes gandrīz līdz pat nullei un iepludinot ekonomikā papildus naudas apjomus.

Ekonomistu dominējošais viedoklis ir, ka ilgstoša deflācija samazina patēriņu un līdzi tam arī uzņēmumu apgrozījumu, vairo bezdarbu, palielina esošo parādu nastu (jo procentu un pamatsummas maksājumi nemainās, bet rīcībā esošās naudas masa samazinās), un līdz ar to nobremzē ekonomikas augšupeju.

Savulaik, kad aktuāla bija cīņa ar strauji augošo cenu kāpumu Latvijas valdībai vajadzēja gandrīz pusgadu, lai izstrādātu programmu cīņai ar inflāciju, kuras bezzobainības dēļ tai bija gandrīz tikai psiholoģiska nozīme. Tā nenovērsa ne publiskā sektora algu tālāku pieaugumu, ne Parex neadekvāto rīcību.

Tagad esam nonākuši situācijā, kad draud pretēja parādība, kad ne tikai tiek nobremzēta izeja no krīzes, bet tā var pat būtiski padziļināties, atstājot bez skābekļa vēl elpojošos uzņēmumus un vairojot bezdarba līmeni, kas nupat jau pietuvojies 20%, līdz pat Lielās depresijas līmenim. Tas nopietni apdraudētu ekonomisko, sociālo un politisko stabilitāti Latvijā.

Pēc būtības ir divi ceļi – aktīva cīņa pret deflāciju, vai cerēšana uz to, ka pasaule ātri izies no krīzes un līdzi izvilks arī mūs, pērkot mūsu preces un pakalpojumus.