Uldis Osis: Valdības deklarācija – labie nodomi un skaudrā realitāte

Programmu un deklarāciju labirints
Kā katru gadu, arī 2014. gadā Ekonomistu apvienība 2010 (EA-2010) vērtēja valdības gada laikā izdarīto un neizdarīto saistībā ar tās deklarāciju. L.Straujumas valdība savā deklarācijā 2014. gadā bija apņēmusies sekmēt valsts attīstību tā, lai sasniegtu Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā (Latvija2030) un Latvijas Nacionālajā attīstības plānā (NAP2020) noteiktos mērķus. EA-2010 vērtēšanu apgrūtināja jau tas, ka šī deklarācija, tāpat kā citu agrāko valdību deklarāciju satura saistība ar minētajiem dokumentiem ne vienmēr skaidri izsekojama, nereti deklarācijas ir arī pretrunā ar tiem. Nevienai valdības deklarācijai nevajadzētu būt garākai par pāris lappusēm. Tajā iederētos vien laika gaitas un mainīgās situācijas rosināti papildinājumi un precizējumi, kā arī taktiski apsvērumi, kā īsti valdība gatavojas īstenot spēkā esošos stratēģiskos plānus un programmas. Īstenībā tipiska valdības deklarācija vērtējama kā koalīciju veidojošo partiju programmu sakompilēts vēlmju saraksts un 2014. gada variants nebija izņēmums.
Par stratēģiju atgādināsim, ka pirmajā no minētajiem programatiskajiem dokumentiem uzsvērts, ka inovatīvas, efektīvas un konkurētspējīgas ekonomikas centrā jābūt uzņēmībai un uzņēmējdarbību atbalstošai videi. Savukārt NAP2020 par galveno mērķi pasludināts ekonomiskais izrāviens. Abi šie mērķi varētu izklausīties kā labi papildinājumi viens otram un par rezultātu – ekonomisko izrāvienu, šaubām, it kā nevajadzētu būt. Bet, viena lieta ir labi nodomi, pavisam cita – dzīves realitāte. 

Skaudrā realitāte
Kopš stratēģijas Latvija2030 pieņemšanas Saeimā (2010. gada jūnijs) rit jau piektais gads. Divi gadi pagājuši arī kopš NAP2020 pieņemšanas (2012. gada 20. decembrī). Laiks abos gadījumos ir pagājis pietiekams, lai vērtētu, kā Latvijai veicies ne tikai ar valdības deklarācijas, bet arī ar šo plānu īstenošanu?
Nevar noliegt, ka daudzās tautsaimniecības jomās un sociālajā sfērā vērojama pakāpeniska, lai arī pretrunīga, situācijas uzlabošanās. It īpaši tas pamanāms uz pagājušās krīzes dramatiskā fona. Taču veiksmju un neveiksmju vērtējumi atkarīgi no pieņemtā atskaites punkta. Ekonomiskie rādītāji var izskatīties visai atšķirīgi, skatot tos īstermiņā vai ilgākā laika posmā.
Ilgtermiņa realitātē, kā liecina viens no galvenajiem rādītājiem ekonomikā - iekšzemes kopprodukta (IKP) temps, saskaņā ar eksponenciālo trendu, pēdējos gados tieši Latvijā turpina samazināties visstraujāk Baltijā (Ilustrācija 1).
 
Tas notiek vienlaicīgi ar eksporta īpatsvara pret IKP samazināšanos. Preču eksports 2013. gadā pat samazinājies absolūti, galvenokārt saistībā ar AS “ Liepājas Metalurga” slēgšanu un mazāku graudu ražu. Paredzams, ka tuvākajā nākotnē stāvoklis var vēl pasliktināties, saistībā gan ar Krievijas ieviesto embargo, gan strukturālām problēmām Latvijas un Eiropas ekonomikā kopumā. 
Arī tekošā konta stāvoklis turpina pasliktināties, kas nav pārsteigums uz vājākā eksporta attīstības fona.
Nav piepildījušās prognozes par eiro ieviešanas sagaidāmu pozitīvu ietekmi uz ārvalstu tiešajām investīcijām – to līmenis pret IKP jau kopš 2011. gada turpina kristies. Domājams, ka to galvenokārt ietekmē interesantu biznesa piedāvājumu trūkums Latvijā.
Kredītu burbuļa plīšanas sekas vēl joprojām visspilgtāk redzamas tieši Latvijā. Ja Igaunijā un Lietuvā kredītu sarukuma tempi bremzējas, tad Latvijā tas vēl nav vērojams. 
Arī rūpniecības izlaidi grūti nosaukt citādi, kā par ilgstošu stagnāciju (Ilustrācija 2). Pirmajos dažos gada ceturkšņos pēc finanšu krīzes bija vērojama spraiga ražošanas apjomu dinamika. Taču, kopš 2013. gada sākuma nepārprotami iezīmējusies rūpniecības izlaides apjoma regress. 
No inovācijas viedokļa, kas arī tiek regulāri piesaukta kā viena no galvenajām attīstību veicinošām burvju nūjiņām, Latvija jau daudzu gadu laikā ir vienā no pēdējām vietām Eiropas Savienībā, ar tendenci izcīnīt "godpilno" pēdējo (Ilustrācija 3). No mums tagad atpaliek vairs tikai Bulgārija, bet Rumānija jau labi priekšā. 
Attīstības formula diemžēl neslēpjas buramvārdos, plānos vai programmās rakstītos, vai verbāli piesauktos politiskos solījumos. Taču brīnumus tā tiešām spēj radīt ja vienotā formulā tiek integrēti galvenie izaugsmes faktori: zināšanas + inovācija + uzņēmējdarbība = attīstība. Šo varētu pamatoti saukt par attīstības zelta formulu, ja vien visi tās elementi ir savstarpēji salāgoti kā zobrati, kas ir labi ieeļļoti un griežas bez aizķeršanās.
Taču, EA-2010 atkārtoti nonāca pie sen zināmā secinājuma, ka, Latvijas inovāciju sistēma ir sadrumstalota - tās dabīgie dalībnieki, ja neskaita atsevišķus izņēmumus, tajā neiesaistās. Nav pat joprojām izstrādāta likumdošana, kas regulētu inovāciju kā vienotu sistēmu.
Zinātniskās darbības likums nosaka, ka inovācija ir jaunu zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas jomas ideju, izstrādņu un tehnoloģiju īstenošana produktā vai pakalpojumā.
 
 Tādēļ idejas nesējam (ne tikai zinātniekam) jābūt apveltītam ar noteiktu īpašību kopumu. Tās ir ne tikai teorētiskas zināšanas par kādu konkrētu jomu, bet arī reālas prasmes un tādas rakstura īpašības, kā uzņēmība, mērķtiecība un motivācija savas idejas praktiski īstenot.
Te nu mēs nonākam pie, iespējams, lielākās Latvijas sabiedrības problēmas, tās vājākā punkta - inovatīvu cilvēku katastrofālu trūkumu. Laikmeta paradokss – mums netrūkst izglītotu, zinošu cilvēku, bet teju visās jomās trūkst inovatīvu zinātnieku, inovatīvu uzņēmēju, kvalificētu, prasmīgu strādnieku un profesionālu inženiertehnisko speciālistu, spējīgu ne tikai dot arī savu artavu kopējā inovāciju “tīnē”, bet tās arī praktiski iemiesot tirgū pieprasītos produktos vai pakalpojumos.
Galvenā joma, kur var rasties šādu zinošu, prasmīgu un inovatīvu cilvēku kopums, ir izglītības sistēma. No iepriekš minētās problēmas būtības ir vairāk nekā skaidrs – pašreizējā izglītības sistēma, tās spēja nodrošināt Latvijas attīstībai nepieciešamo intelektuālo un rīcībspējīgo cilvēku potenciālu, ir neapmierinoša. To jau vairāk nekā pirms četriem gadiem analizēju rakstā “Zināšanas un ekonomika vēl nav zināšanu ekonomika”, piedāvājot arī virkni risinājumu situācijas labošanai.
Savukārt, profesors R.Ķīlis, strādājot pie raksta sākumā minētās attīstības programmas Latvija 2030, bija sapratis, ka Latvijas intelektuālais potenciāls šīs programmas īstenošanai ir par vāju. Kļūdams vēlāk par izglītības ministru, viņš rosināja radikālu izglītības sistēmas reformu ar domu, ka izglītības sistēmai jādod ne tikai teorētiskas zināšanas, tai pastāvīgi, jau no bērnudārza vecuma, jāveido sabiedrības un individuālās vērtības. Tai jānodrošina arī praktisku dzīves un profesionālo iemaņu attīstība, tai jāmāca kā patstāvīgi mācīties katram pašam visā dzīves laikā. Par šo inovatīvo iniciatīvu EA-2010 viņam piešķīra 2012. gada Spīdolas balvu. Diemžēl pedagogu un augstskolu profesūras konservatīvais vairākums jaunās atziņas, šķiet, vispār nesaprata, vai arī nevēlējās saprast un neērto R.Ķīli vienkārši "aizgāja", lai netraucē dzīvot (pa vecam). 
Kas mainījies kopš tā laika? Lūk, daži EA-2010 secinājumi. “Izglītības sistēmas lielākā problēma ir nespēja veidot konkurētspējīgu, kritiski, arī netradicionāli domājošu, radošu, patriotisku, profesionālā ziņā darba tirgū pieprasītu un sadarbīgu cilvēku. Rezultātā netiek apmierinātas sabiedrības vajadzības. Jauniešu vidū reti vērojama spējīgu līderu izvirzīšanās, viņiem ir vājas spējas ģenerēt idejas, definēt mērķus, iedvesmot apkārtējos šo mērķu sasniegšanai un panākt plašu atbalstu savu ieceru realizācijai. 
Šīs problēmas sekas acīmredzamas arī nākamajos inovācijas procesa posmos – zinātnē un uzņēmējdarbības sfērā. EA-2010 savā monitoringā atzīmē citu nozares ekspertu secinājumus: “Tikai niecīga uzņēmumu daļa Latvijā sadarbojas ar pētniekiem. Lielākā daļa pat nezina un nevar iedomāties, kā pētnieki varētu līdzdarboties produktu radīšanā un uzlabošanā. Savukārt zinātnieki nebūt nav aktīvi kontaktu meklēšanā ar uzņēmumiem, daudzos gadījumos uzskatot to pat par zinātnes degradēšanu.” Līdz ar to esam nonākuši apburtā lokā – zinātnieki nejūt interesi īstenot savas idejas praksē, bet uzņēmēji, kuriem ir nepieciešamie resursi to paveikt, zinātnieku idejās nesaskata ekonomisku lietderību.

Kā izrauties no apburtā loka?
Kopš atdalīšanās no PSRS un, sekojot dažu valstu (Taivāna, Dienvidkoreja, Taizeme u.c.) kādreizējai pozitīvai pieredzei un starptautiska līmeņa ekspertu ieteikumiem, Latvija praksē, apzināti vai neapzināti, lielā mērā mēģinājusi īstenot tā saukto uz eksportu balstītu attīstības modeli (angl. – export-led growth). Nav šaubu, ka šāds attīstības modelis Latvijai kā mazai valstij droši vien ir piemērotākais. 
Taču līdzība ar Āzijas “tīģeru” īstenoto uz eksportu orientēto attīstības modeli ir visai virspusēja, lai neteiktu formāla. Piemēram, Dienvidkoreja, pēc asiņainā Korejas kara pirms nedaudz vairāk nekā piecdesmit gadiem bija pilnībā izpostīta valsts, ar gandrīz neeksistējošu rūpniecību un sagrautu infrastruktūru. Tās galvenā, lai neteiktu, gandrīz vienīgā eksporta produkcija bija rīss.  Taču valstī drīz vien apjauta, ka, lai kā tā necenstos tālāk attīstīt gadsimtu tradīcijām un pieredzes bagāto rīsa audzēšanas nozari, diez vai tā jebkad kļūtu par to, kas tā ir šodien – viena no pasaules attīstītākajām valstīm. Tās kuģubūve, metalurģija, autorūpniecība, elektronika, militārā rūpniecība, ķīmija un citas augsto tehnoloģiju nozares ir vienas no modernākajām pasaulē. To panākt bija iespējams tikai ar zināšanām, nepārtraukti pilnveidojamām prasmēm un iemaņām, sākotnēji apgūstot vienkāršākās “skrūvgrieža” tehnoloģijas, bet drīz vien arī jomas, kas prasīja arvien dziļākas un daudzveidīgākas zināšanas un inovatīvu pieeju. Dienvidkorejas valdība organizēja plašas, regulāras diskusijas (prāta vētras) ar izglītības sistēmas, zinātnes un biznesa pārstāvjiem, kā valsts ekonomiku padarīt arvien efektīvāku un konkurētspējīgāku pasaules līmenī. Rezultātā valsts eksporta struktūra izmainījās radikāli – šodien tajā pilnībā dominē produkcija un pakalpojumi ar augstu un visaugstāko pievienoto vērtību.
Arī Latvijas tradicionālās bāzes nozares – lauksaimniecība, mežsaimniecība, pārtika, kokapstrāde tekstils, arī tranzīts, ir, un būs arī nākotnē, drošs pamats stabilai ekonomikas funkcionēšanai. Tās izmanto dabas dotās priekšrocības un labi, ka mūsu tautsaimniecībā tādas ir. Taču ekonomisko izrāvienu un valsts izcilību nodrošina tikai modernu augsto tehnoloģiju un industriju attīstība, kuru pamatā ir zināšanas un augstākā līmeņa profesionālisms.
Latvijas vēsturē vismaz viens ekonomiskais izrāviens jau bijis. Tā bija 19.gs. pēdējā trešdaļa un 20.gs. sākums līdz 1. Pasaules karam, kad Latvijas teritoriju aptvēra rūpnieciskais apvērsums. Tas gāja roku rokā ar latviešu tautas Atmodu, izglītības izplatību un kultūras uzplaukumu. Tas bija “zelta laikmets”, kad latvieši sāka apzināties sevi kā nāciju un nodibināja jaunu nacionālu Eiropas valsti. Attīstības “zelta formula” bija nostrādājusi visos savos elementos.
Diemžēl pagaidām nekas neliecina, ka kaut kas tamlīdzīgs varētu notikt pārskatāmā nākotnē. Par to uzskatāmi liecina pēdējo gadu ārvalstu tiešo investīciju plūsmas, kuru fokusā nav zināšanu ietilpīgās jomas, diemžēl pat arī ne “tradicionālās” nozares. Tāpat kā pirms lielķibeles – tie ir finanšu pakalpojumi, nekustamie īpašumi un tirdzniecība. Tā teikt, turpinām braukt pa tām pašām vecajām, ierastajām sliedēm un jau šobrīd arvien skaidrāk manāms uz kurieni tās ved.
Analizējot L.Straujumas valdības deklarācijas izpildi 2014. gada laikā, kā tipisku iezīmi EA-2010 atzīmē nepietiekošu valdības un tās institūciju praktisku veiktspēju, vāju līderismu, koordinācijas un komunikācijas trūkumu starp vadības procesos iesaistītajām atbildīgajām personām un institūcijām, nemaz nerunājot par sadarbību ar zinātni un uzņēmējdarbības jomu. Tādēļ pat tajos virzienos, kur gada laikā no pirmā acu uzmetiena šķiet izdarīts samērā daudz, skatot plašākā laika dimensē, progress izrādās visai pieticīgs, vai arī tā nav vispār.
Arī jaunā, šobrīd spēkā esošā valdības deklarācija sākas ar vārdiem, ka valdība "... turpinās iepriekšējās valdības iesākto politiku..." Tātad joprojām turpināsim braukt pa tām pašām vecajām sliedēm, bez nevienas jaunas, svaigas, interesantas idejas? 

Uldis Osis
Ekonomikas doktors, profesors
LZA korespondētājloceklis
Ekonomistu apvienības 2010 biedrs