Ekonomistu Apvienības 2010 biedru diskusija par Latvijas fiskālās disciplīnas iespējām

28.01.2012

Diskusijā par Latvijas fiskālās disciplīnas iespējām, Ekonomistu Apvienības 2010 biedri un uzaicinātie eksperti apsprieda divus savstarpēji saistītus jautājumus - Finanšu disciplīnas likumprojektu un starpvaldību "Fiscal compact" līgumprojektu.

Ekonomists Jānis Ošlejs ievadziņojumā kritizēja Finanšu ministrijas piedāvāto Finanšu disciplīnas likumu, kur budžeta plānošanas formula ir uzbūvēta pēc principa, lai budžets uzplaukuma periodā  būtu ar nelielu pārpalikumu, bet lejupslīdes periodā - ar nelielu deficītu. Viņaprāt, ar šādu pieeju Latvija riskē atkal piedzīvot strauju postoša kāpuma/krituma ciklu bez iespējām pietiekamai attīstībai. Ekonomists ierosināja veidot fiskālās disciplīnas padomi, kas, līdzīgi kā Zviedrijā, aprēķinātu ekonomikas strukturiālo stāvokli un valdībai rakstiski iesniegtu priekšlikumus budžeta veidošanai.

Apvienības biedrs Edmunds Krastiņš, pārbaudot faktisko un pēc piedāvātās formulas aprēķināto budžeta deficītu pēdējo 8 gadu laikā, secinājis, ka piedāvātā formula nav pietiekoši stingra labas izaugsmes gados un pārāk strikta sliktajos gados, kas tiem seko. “Gan piedāvātā formula, gan padomes izveide ir tikai tehniski risinājumi kā garantēt valsts finanšu stabilitāti un izaugsmi ilgtermiņā”, norāda Krastiņš. Par tiem būtu jādiskutē, taču, viņaprāt, pats galvenais ir nodrošināt sabiedrības un politiķu izpratni par fiskālās disciplīnas nepieciešamību un atbildīgu vienošanos to uzturēt. “Vēsture liecina, ka Latviju spēj noturēt disciplīnā tikai ārējie spēki. Gan sabiedrībai, gan tās pārstāvjiem Saeimā jākļūst apņēmīgiem dzīvot no saviem līdzekļiem”.

Tikšanās dalībnieki bija vienoti uzskatos par topošā Finanšu disciplīnas likuma nozīmīgumu. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis aicināja turpināt diskusiju gan par likumā iekļauto formulu, gan par fiskālās disciplīnas padomes ideju un citiem risinājumiem kā garantēt valsts finanšu stabilitāti un izaugsmi ilgtermiņā, vienlaikus norādot uz likuma saistību ar Eiropas fiskālās stabilitātes pakta nosacījumiem un, sekojoši, nepieciešamību sabalansēt tā pieņemšanas termiņus.

Atklājot diskusiju par starpvaldību "Fiscal compact" līgumprojektu, apvienības biedrs Roberts Zīle izteica vairākus priekšlikumus – Eiropas Centrālo banka sniedz neierobežotu likviditātes  jeb kredītresursu pieejamību eirozonas un dažām neeirozonas komercbankām, kā, piemēram, Zviedrijas bankām, kas šai krīzes laikā ir nepārprotama priekšrocība vienotajā ES finanšu tirgū. “Mūsu valstij šāda iespēja bija liegta. Latvijai, kura krīzes laikā saglabāja lata piesaisti eiro, lielu daļu no privātā parāda pārlika uz nodokļu maksātāju pleciem un, tai pat laikā, turpinot saglabāt augstu privātā parāda līmeni, būtu tikai taisnīgi saņemt līdzvērtīgus Eiropas Centrālās bankas eirozonas atbalsta instrumentus”.

Otrkārt, ierosināja Zīle, Latvija, apmaiņā pret solidaritāti ar citām Eiropas Savienības valstīm, līguma iedibināšanā varētu pieprasīt iestrādāt punktu, kas dotu jaunajām ES dalībvalstīm iespēju izvērtēt eiro ieviešanas lietderību arī pēc tam, kad visi priekšnosacījumi tā ieviešanai ir izpildīti, paredzot iespēju atlikt pievienošanos eirozonai, ja tas konkrētajā brīdī nav dalībvalsts interesēs. Kā zināms, šobrīd no eirozonā neesošajām ES valstīm šādu priekšrocību bauda tikai Lielbritānija un Dānija.

Šim priekšlikumam iebilda Edmunds Krastiņš, uzskatot, ka situācijā, kad mēs uzturam fiksētu kursu pret eiro, Latviajai tam jāpievienojas pirmajā iespējamajā mirklī. Ja gribam par pievienošanos eiro vēl domāt, tad jāpāriet uz lata peldošo kursu.

Ekonomistu Apvienības 2010 prezidents Ojārs Kehris: “Ir svarīgi, lai fiskālās atbildības likums tiek pieņemts tagad. Ir jāierobežo laiks, kamēr gaidām Eiropas lēmumus vai redakcijas, jo tie mēdz būt novēloti un nepilnīgi. Šis likums ir vajadzīgs mums pašiem kā stingra apņemšanās – uzkrāt labajos gados, ko tērēt sliktajos. Tas arī būtu vērā ņemams signāls citām valstīm, ka esam mācījušies no savām kļūdām un aicinām partnervalstis šīs kļūdas neatkārtot. Domāju, ka likums iegūtu, ja tajā nebūtu atstātas "svētās govis", piemēram, pensijas, kuras nedrīkst aiztikt tad, kad visiem - skolēniem, studentiem, slimniekiem, skolotājiem u.c. sociālajām grupām jāsavelk jostas. Šādi izņēmumi traucē atjaunot ilgspējīgu valsts attīstības modeli”.